— Daugavā vien man savs mūžs būs jānobeidz, — kā apnikušu refrēnu nogauda Ida.
— Kāpēc tik drūmi iztēlot visu. Nedabūji darbu šodien, dabūsi rīt, — mierināja Anna.
— Būtu man rekomendācijas, tad pavisam cita lieta, — skuma Ida.
— žēl, ka nepadzīvoji ilgāk pie Kļaviņas. Dabūtu no viņas ieteikumu, un tas būtu ļoti iespaidīgs.
— Mīļā Anna, mūsu bērnības draudzības vārdā es gribētu tev ko lūgt. Bet tu iepriekš apsoli, ka izpildīsi. Vai jā?
— Apsolu, ja tas būs manos spēkos.
— Tas ir tavos spēkos. Tātad tu esi apsolījusi.
— Nu, ko tu zvērini, saki laukā, — Anna kļuva nepacietīga.
— Mīļā Anna, izraksti man Kļaviņas vārdā apliecību. Tu apsolīji, tev tas jādara, — tiepās Ida, redzēdama apjukumu Annas sejā.
— Nē, to gan es neesmu apsolījusi un arī nedarīšu. Paraksta viltošana ir krimināla liela. Vai tu nezini? Vienkāršāk būs, ja es aiziešu pie Kļaviņas un palūgšu viņu pašu izrakstīt apliecību.
— Veltīgi, viņa nerakstīs! — iesaucās Ida. — Es viendien tev neizstāstīju gluži pareizi. Mani tomēr atlaida. Es biju aizmirsusi virtuvē uz galda savu dienasgrāmatu, un vecene izlasījusi.
— Ak par to raganu?
— Jā, par to raganu… — apjuka Ida. — Mīļā Anna, nu izraksti man to apliecību! Kas tādu parakstu pētīs?
— Darbu meklējot, tu vari uzdurties Kļaviņas radiem vai draugiem, kas parakstu pazīst. Un tad tevi saņems ar visu apliecību ciet un policija noskaidros, ka parakstu uz «rekomendācijas viltojusi Anna Priede.
— Nu tad, mīļā Anna, piemini, ka tev reiz bija bēr nības draudzene Ida. Un, ja lasīsi, ka no Daugavas izskalots nezināmas sievietes līķis, tad zini, ka tā esmu es. Svešu cilvēku, radu un draugu upuris…
— Apmierinies, Ida. Tu vēl neesi bezizejā.
— Es esmu bezizejā. Tu mani dzen uz Daugavu! — Ida pietrūkās un gribēja drāzties pa durvīm laukā. Anna aizstājās ceļā.
— Pagaidi. Tik uztrauktu es tevi ārā nelaidīšu.
— Tad tu man rakstīsi to apliecību? — Ida mitējās raudāt.
— Nē… tādu apliecību es nevaru rakstīt. Bet pacieties, gan atradīsi darbu arī bez apliecībām.
Beidzot Ida apmierinājās, un vakars pagāja tīri omulīgi. Tikai naklī Annu atkal mocīja bezmiegs. Saimnieces istabā pulkstenis nosita divi, pustrīs. «Tā taču nevar, divas naktis bez miega. Es nevarēšu strādāt,» viņa mēģināja sevi pierunāt aizmigt. Bet, jo vairāk domāja par miegu, jo tālāk tas bēga. «Ja pamēģinātu mīkstajā krēslā?» Anna klusi izslīdēja no gultas, ietinas kādā segā un ieritinājās krēslā. Likās labi un ērti. Nākamos pulksteņa sitienus viņa vairs nedzirdēja.
— Anna, kur tu paliki?
Anna pietrūkās kā no elektriskā sitiena. Nesaprata, kur atrodas, kas noticis, kāpēc viņu modina, kad miegs bija tik salds.
— Kāpēc tu neguli gultā? — prašņāja Ida.
— Nezinu. Laikam vieta nebija kārtīgi sataisīta. Man drusku spieda, — Anna negribēja atzīties.
— Kā te var spiest? Un tev jau visa gulta vaļā, es guļu tikai mazā maliņā, Ida pavirzījās sienmalē.
Pulkstenis nosita pieci. Ida bija izgulējusies.
— Parunāsimies klusu. Nu jau rīts, nav vērts vairs gulēt. — viņa pievilkās pavisam klāt Annai.
Darbā Anna staigāja, kā sitienu pierē dabūjusi. Galva smaga, acis grauza neizgulētais miegs, domās urbās viens vienīgs jautājums kā palīdzēt Idai drīzāk atrasl darbu?
Viņa zvanīja ārstei Kļaviņai, vai tiešām nevarētu dabūt apliecību.
— Lieciet mani mierā ar savu Puķīti, — atsaucās Kļaviņa. Tanīs divās nedēļās viņa mums visu māju gribēja apgriezt otrādi. Pēc viņas prāta slimnieku pieņemšanu man vajadzējis ierīkot guļamistabā, bet pieņemamā telpā ierīkot viņai kabinetu, kur rakstīt dienasgrāmatu.
Anna klusēja.
— Jūs domājat, es pārspīlēju? — turpināja Kļaviņa.
— Tas viss atrodams viņas dienasgrāmatā. Es nemēdzu rakāties pa savu kalpoņu lietām, bet, ja grāmatu atstāj atvērtu uz galda, tad, jādomā, ar nolūku, lai mēs to izlasītu un zinātu, cik netīrīgi un kašķīgi esam, kā neprotam nevienu lietu nolikt savā vietā.
Nomocījusi darba stundas, Anna vilka mugurā mēteli un priecājās: «Nu gan izgulēšos, kamēr Ida meklēs darbu.»
Bet Ida negāja darbu meklēt. Nebija piedāvājumu. Vajadzēja atkal iet uz ēdienu veikalu, un visu vakarpusi Ida mocīja Annu ar runām par pašnāvību. Likās, ka tāda runāšana viņai sagādā baudu.
— īstenībā slīcināties man nepatiktu, — prātoja Ida.
— Tad līķis kļūst neglīts, zils, piepūsts. Varbūt pat zivis un vēži jau apskrubinājuši, kamēr atrod. Vislabāk es nošautos. Tad mironis guļ zārkā kā dzīvs un tāda visiem vairāk žēl.
— Bet vai tev mirušai nebūtu vienalga, ko citi domā un jūt?
— Tad man nemaz nav vērts šauties. Es gribu, lai tie, kas dzīvē mani nežēloja, vismaz pēc manas nāves noraudātu.
Sestdienas avīzē bija daudz darba piedāvājumu. Ida staigāja visu vakarpusi, un Anna dabūja izgulēties. Labi, ka dabūja aizmigt, jo vakarā Ida pārnāca daudz satrauktāka nekā iepriekšējās dienās. Izdarījusi lielu muļķību — sabojājusi savu pasi. Izskrējusi vairākas vietas un neko lādzīgu neatradusi, ieskatījusi sludinājumu, kur pie lielāka bērna meklēta jauna meitene. Daudz nedomādama, ieskrējusi rakstāmlietu veikalā, nopirkusi tinti un pārtaisījusi pasē dzimšanas gadu. Un tomēr to vietu nevarējusi pieņemt, jo solīta maza alga un nebijis atsevišķas meitas istabas.
— Varbūt pagaidām varētu pieņemt kādu mazāku vietu. Ar laiku atrastu labāku, — ieteicās Anna.
Tā! Pa kuru laiku tad lai meklē labāku, kad jāstrādā sliktākā? — noskaitās Ida. — Es jau saprotu, tu mani uzskati par apgrūtinājumu. Tev žēl tās maizes drusciņas, ko es noēdu. Pacieties vēl kādu dieniņu, ja tad nekas negadīsies, tad jau reiz visi tiksiet no manis vaļā, — Ida izplūda skaļās raudās.
— Lūdzu, neraudi, — mierināja Anna. — Tu mani pilnīgi pārprati. Ne tāpēc es tev ieteicu pieņemt mazāku vietu, lai tiktu no tevis vaļā, bet lai tu tiklu vaļā no mūžīgajām pašnāvības domām.