— Kādu kastīti? — Vitolds nesaprata.
— Nu to kastīti, kas tev bija televizorā. Konfektes tā svešā tante būs izēdusi, bet kastīti atdod man! — Andrejiņš skaidroja un lūdzās.
Vitolds vienu mirkli zaudēja valodu. Tātad televizors viņu nodevis. Tātad arī Milda visu…
— Ak, tīrais negals ar to televizoru! — Milda iesaucās. — Saskatās vakaros un tad visu nakti murgo. Būs vai jāsamaitā, lai reiz ir miers.
— Laikam nav redzējusi! — Vitolds atviegloti ievilka elpu un strauji metās uzbrukumā televizoram:
— Tiešām, bērnam zūd starpība starp televizorā redzēto un sapņiem, — viņš paceltā balsi nobēra, bet, manīdams, ka Andrejiņš tūlīt sāks raudāt un apzvērēt, ka redzējis tēvu un konfekšu kastīti, un svešu tanti, kas tās konfektes ēdusi, pasteidzās nomierināt mazo:
— Ej tagad gulēt, manu puisīt, bet rīt es tev atnesīšu tādu kastīti, pilnu ar konfektēm.
Viņš savu vārdu turēja. Televizors arī samaitājās pats no sevis. Kad atkal atnāca ciemā omīte un uzsāka ar mazdēlu sarunas par dieva būšanām, Andrejiņš viņai izskaidroja neizprotamo brīnumu, kā «dieviņš visu redz», arī to, kur pats nav klāt:
— Brīnums? Kas tur par brīnumu! Dieviņonkulim ir televizors!
NEZVĒRS
Zvanīja telefons. Elvīra jau paspēra dažus soļus uz galda pusi, bet tad kaut ko iedomājās un pasauca savu meitu:
— Ausmiņ, pieej pie telefona. Ja prasa mani, saki, ka neesmu mājā. Tur jau atkal tā Maciņu Lilija gribēs papļāpāties. Droši vien Maciņš pats atkal ar bada pātagu pa tiem ezeriem…
Ausma nocēla klausuli un atsaucās.
— Nē, tētis nav mājā, — viņa droši paziņoja, jo tēvs tiešām nebija mājā. — Māmuļa? — Ausma pārprasīja un jautājoši pavērās mātē. Elvīra noraidoši pakratīja galvu.
— Māmu… arī nav mā…, — vārdu galotnes apraudama, meitene nobēra un nosarka. — Kur viņi ir? — Ausma atkal lūdzoši paskatījās uz māti.
— Saki, ka aizgājām uz kino, — māte čukstoši pamācīja.
— Viņi aizgāja uz kino, — Ausma atkārtoja.
— Ko? Ko jūs atnesīsiest? Nezvēru? Kādu nezvēru? Hallo! Hallo! —viņa kratīja klausuli, bet no tās skanēja tikai signāls, ka saruna beigusies.
— Kas tur zvanīja? Ko viņi nesīšot? Kādu nezvēru? — māte uztraukta iztaujāja.
— Zvanīja Mačiņonkulis. Sacīja, ka tūlīt atnesīšot mums vienu nezvēru, — Ausma atstāstīja.
— Kas tas par nezvēru? Vai tikai nebūs suns? — Elvīra uztraucās. — Kas cits tas varētu būt? Viendien Lilija pirka trīs kilo teļa kaulu. Teica, ka jāsāk dot kucēniem grauzt. Citādi nebūs, ka nesīs vienu sunīti mums. Kur šie izdalīs piecus kucēnus un vēl tagad rudenī.
Elvīru pārņēma arvien lielākas dusmas pret Liliju.
— Es nesaprotu, ko viņa var noņemties ar tiem suņiem? Tad viņi jābaro, tad jāmazgā, tad… — viņa nevarēja ātrumā izgudrot, kas vēl jādara.
— Bet Mačiņtantei taču ir tikai viena pati Dzena. Un Dzena ir ļoti jauks suns, — Ausma aizstāvēja.
— Jauks vai nejauks, suns paliek suns, — Elvīra noņurdēja.
— Un Dzena ir ļoti labs mājas sargs, — Ausma turpināja aizstāvēt Dzenu. — Kamēr Mačiņiem nebija suņa, zagļi viņiem reiz dārzā noplūca visas puķes un vienreiz aiznesa ābolus.
— Kaut vai tā. Bet lai viņi nebāžas citiem virsū ar saviem kucēniem! Man suņi nepatīk, un es neesmu lūgusi, lai viņi man dod kādu Dzenas bērnu. Ja es gribētu suni, es nopirktu, kādu gribu. Zvēru dārzā var dabūt īstus sugas suņus pēc izvēles. Kāpēc man jāņem pretim visādi kvekši, Elvīra juta, ka dusmās sāk aizžņaugties elpa. Viņa uzpilināja baldriānus uz cukurgraudiņa un pasūkāja to, lai nomierinātos.
Ausma jau sen bija vēlējusies tādu gudru suni kā Dzena, bet nedrīkstēja izteikt savu vēlēšanos skaļi. Cik jauki, ka tagad tā piepildīsies! Gan jau māte samierināsies. Tādu mazu dzīvnieciņu nemaz nevar neiemīlēt.
— Zini ko! — Elvīra pēkšņi iesaucās. — Nelaidīsim viņus iekšā. Lai viņi izzvanās, cik tik, mēs izliksimies, ka nedzirdam. Lai nes savu kucēnu atpakaļ.
Viņa iebīdīja Ausmu virtuvē, bet pati paslēpās aiz loga aizkara. No turienes varēja labi pārredzēt dārza celiņu, pa kuru vajadzēja nākt Mačiņu pārim.
Kā tad! Tur jau viņi nāca ar paprāvu, nosegtu grozu, ko stiepa abi, katrs pie sava gala. Redzams, laulātie labā omā, jo kaut ko jautri runāja un smējās.
«Kad būs jāstiepj atpakaļ, tad vis vairs nesmiesieties,» Elvīra ar ļaunu prieku nodomāja.
Pagāja brītiņš, kamēr nācēji uzkāpa otrajā stāvā, un tad noskanēja zvans. Vienreiz. Otrreiz. Trešo reizi.
Elvīra viegli ieslīdēja gaitenī, lai noklausītos, ko šie runās, netikdami iekšā.
— Kur tas skuķis palicis, ka never durvis? — viņa dzirdēja Mačiņu sakām.
— Piezvani vēlreiz, — tā Lilija.
Skaudri nopļerkstēja zvans. It kā tūkstoš adatas sadurstīja Elvīras ausis un visu ķermeni. Ausma pabāza galvu no virtuves, bet, mātes niknā skatiena sabiedēta, parāvās atpakaļ.
— Nenāk. Varbūt aizskrējusi uz veikalu pēc maizes? — Lilija minēja.
— Hm. Zini ko? Noliksim savu dāvanu zemē pie durvīm. Kas šo svešs ņems? — ieteica Maciņš.
Tā! Nekur no tās nelaimes neizsprukt! Dāvanu atnesuši, kā tad! Tādus tikai aiztriekt ar netīru koku! — Elvīrai likās, ka sirds pārplīsīs aiz dusmām.
Soļi noklaudzēja uz leju. Elvīra pagaidīja brītiņu, iesteidzās istabā un pa logu pablenza uz dārzu. Sarāvās, kad Mačiņu pāris pie vārtiņiem vēl pagrieza galvas uz logu pusi.
Ausma pavēra durvis un čukstus vaicāja:
— Vai viņi to sunīti aiznesa atpakaļ?
Sunīti, sunīti, tev tikai to suniti, — Elvīra izmēdīja ineilu. — Es šovakar pat pa tumsu to sunīti aiznesīšu atpakaļ un pār sētu iesviedīšu viņiem dārzā.
— Māmiņ, es gribu tikai paskatīties, kāds viņš ir! Un drusku paglaudīt! — Ausma lūdzas un jau vēra durvis uz kāpnēm.