— Cietumnieks… Visi rādīs ar pirkstiem…— viņš runāja pie sevis rītos un vakaros.
— Ko tu baidies? Arests taču nav nekādi spaidu darbi, — mēģināja iestāstīt Vitolds.
— Cietums paliek cietums. Kur tas kauns — vecais Auziņš cietumnieks…
Vitoldam kļuva baigi. Tēvs mocījās bailēs un kaunā. Jo tuvāk nāca tiesas diena, jo satrauktāks viņš kļuva. Vitolds dažreiz ēdienu laikā novēroja, ka tēvs ar vienu roku dedzīgi strebj putru, ar otru nervozi burza maizi sīkās druskās. Dažreiz tas strēbšanu turpināja no tukša šķīvja, nemanīdams, ka karotē nekas neķeras. Vakaros tēvs ilgi čaukstināja salmus ratnīcas augšā, kur Auziņi gulēja pēc mājas nodegšanas. Ausa rīta blāzma, Vitolds pa miegam dzirdēja, ka māte čukstus bārās:
— Ko tu trinies visu nakti? Tūlīt būs rīts, jāiet darbā, bet viņš vēl beržas un pūš.
Nākošajā naktī negulēja arī Vitolds. Bailes sāka viņu tirdīt. «Ja tēvs zaudētu prātu?» pēkšņa doma iedūrās smadzenēs. «Kā tad tu nodzīvosi savā jaunajā mājā? Vai katrā kaktā tev nerēgosies tēva ārprātīgā seja? Un ja tēvs pakaras pie jaunās mājas sijas?»
Bez miega nomocījies visu nakti, Vitolds no rīta sarīkoja velosipēdu un brauca uz atlalo pilsētiņu pie tiesneša. Uz ēdienu plaukta ratnīcā māte atrada zīmīti:
«Lai tēvs ir mierīgs. Māju nodedzināju es. Aizbraucu pie tiesneša atzīties. Vitolds.»
Vitoldam nācās atbildēt par ļaunprātīgu dedzināšanu. Tiesas dienā tēvs saģērbās, sajūdza zirgu un pateica mātei:
— Braukšu uz pagasta māju. Norakstīšu māju Mildas dēlam.
Mildas dēlam? — māte skatījās viņā nesaprazdama. — Kā tad tā? Vāveri taču paliks Vitoldam.
— Tam muļķim es Vāverus neatstāšu.
— Muļķim? — ievaidējās māte.
— Skaidrs muļķis un vairāk it nekas. Ja nu arī nodedzināja to veco Noasa šķirstu, tad cietis vismaz klusu, negājis izbļaut savu negodu pasaulē. Es nosēdētu vienu dienu, bet viņš sēdēs gadu. — Tēvam bija atkritis cietuma drauds, un līdz ar lo viņš bija zaudējis arī bailes no tā.
— Nepārsteidzies, tēvs, pārdomā vēl, — lūdzās māte. — Nez vai puika jel maz vainīgs, varbūt, tikai tevi glābt gribēdams, skrēja atzīties.
— Lai nu vai kā, muļķis paliek muļķis, un tādu arī katorga neizmācīs, — norūca tēvs un iekāpa ratos.
DIEVIŅŠ
Kristīna bija mīļš, jūtīgs bērns. Mātei viņa pieķērās tik sirsnīgi, ka atteicās pat no rotaļām ar citiem bērniem, ja mātei tas nepatika. Dore Jēriņa tik ļoti bija pārliecināta par pasaules ļauno prātu, ka visiem spēkiem cenlās savu meitu sargal no satiksmes ar ārieni. Muižā un pie mācītājiem kalpojot, viņā bija iebriedis uzskats, ka zemnieki, starp kuriem viņai nācās dzīvot pēc apprecēšanās, ir zemāki. netīrāki par viņas agrākajiem maizes devējiem. Savu vīru viņa bieži mocīja ar pārmetumiem, ka tas viņai nesagādājot labāku dzīvi. Kāpēc viņš nevarot atmest savu krāsotāja amatu un pāriet par kučieri muižā vai pie mācītāja. Bet Jēriņš bija tik zemnieciski neiekustināms, ka nespēja mūža vidū uzsākt ko citu. Savā darbā viņš jutās neatkarīgāks, vērtīgāks, nekā varētu būt, lielkunga untumainos zirgus vadot.
Nepiepildītās ilgas pēc smalkākas dzīves Dore centās iemiesot Kristīnā. Meitu viņa ģērba kā lielkungi savus bērnus, tā ka mazā, rišās un mežģinēs ietītā meitenīte zemnieciskajā apkārtnē izskatījās smieklīga. Kurpes bērnam viņa pirka tik piemērotas kājai, ka pēc īsa laika mazā žēlojās, ka tās spiežot.
— Lai spiež, bērniņ, pacieties, tad augs mazāka kājiņa, — māte mierināja.
Muižā Dore bija noskatījusies, ka baroni savām meitām nedod pietiekoši ēst. lai tās augtu slaidas un inteliģenti bālas. Šādu lietu dabūja izbaudīt arī Kristīnā, un pusaudža gados tā bija izstīdzējusi, ziliem riņķiem ap acīm, mazliet līkām kājām. Bet mātei sava meita likās īsts dižciltīgas jaunavas paraugs. Lielmāte kādreiz bija uzdāvinājusi Dorei apnēsātu saulessargu, un tam nu vajadzēja sargāt Kristīņu no nekaunīgajiem saules stariem gājienos uz baznīcu vai veikalu.
Iedegums? Fui, tas piestāvēja tikai zemniekiem un čigāniem.
Dorei laimējās Kristīnu ierīkot mācītājā mājā, kur 1ā trīs ziemas skolojās kopā ar mācītāja meitām pie guvernantes. Tad mācītāja kundze ieteica Kristīnai kļūt par šuvēju, ko toreiz uzskatīja par smalku amatu. Trīs gadus Kristīna mācījās Rīgā pie kādas vācietes, un, dzimtenē pārnākot, viņa tiešām bija labākā šuvēja tālā apkārtnē.
Mātei nu vienīgās rūpes bija meitu piemēroti apprecināt. Bet te vairs nebija viņas spēkos apzināti vadīt meitas likteni. Ka mīlestība ir ne tikai akla, bet galīgi stulba, to vissāpīgākā veida dabūja izbaudīt Dore Jēriņa.
Jēriņu ģimene dzīvoja mazā mājiņā, kas bija celta uz Dores brāļa zemes. Mājiņa piederēja divām ģimenēm. Dorei un viņas māsai Līzei. Līze bija mirusi, liet viņas meita Emma aizgājusi par mājskolotāju uz Krieviju, savu istabiņu ar virtuvi izīrēdama kādam kurpniekam, vecpuisim Liepām. Liepu, lēnu, slimīgu vīru, aizdusas klepus bija izžāvējis kaulainu un dzīslainu. Nekā pievilcīga viņa ārienē nebija. Viss viņa sarautie pleci, krunkotā seja, nedrošās kājas modināja dziļu līdzjutību. Ar nepilniem četrdesmit gadiem viņš atgādināja sabrukušu sirmgalvi.
Arī Dore bieži iežēlojās par vientuļo kurpnieku un katru dienu iesūtīja viņam krūzi siltas kafijas vai bļodiņu zupas, pielāpīja viņa noplīsušās drēbes, reizēm izmazgāja un uzposa ādām piemētāto istabiņu. Liepa savukārt izlaboja Jēriņu apavus un, kad tēvs nebija mājā, saskaldīja sievietēm plītij malku. Tā viņi dzīvoja laba saticībā un būtu nodzīvojuši kopā ilgi, ja kurpnieks nebulu pārvērtējis savu personu. Liepām Kristīnas laipnā un piemīlīgā seja sāka likties kā dzīves saule, kurā tik labi būtu atspirgt un sildīties visu mūžu. Un, kad Kristīna viņam, kā parasts, katru dienu ienesa ēdienu vai salāpītu apģērba gabalu, viņš arvien atrada, par ko pamīlaties un aizkavēt to savā istabā. Butu Krislīna bijusi par sevi tikpat augstās domās kā viņas māte, tā pašā sākumā smalkjūtīgi noraidītu Liepas tuvošanās mēģināju mus, un tā netiktu izpostīta četru cilvēku skaistā draudzība. Bet Kristīnā bija tik pazemīga un līdzcietīga, ka nespēja darīt sāpes vārgajam vientulim, kad viņš kādā dienā kautrīgi jautāja: