— Sakiet, jaunkundz, — vai es varētu būt jums kādreiz draugs?
— Bet jūs taču esat mums visiem draugs, — Kristīnā samulsusi vientiesīgi atbildēja.
— Ja… Bet vai es varbūt varētu būt jums vairāk nekā draugs?
Kristīnā samulsa vēl vairāk. Viņa nezināja, kas ir mīlestība. Pat grāmatās viņa nebija par to lasījusi. Kristīnas lasāmviela bija reliģiskas grāmatas un bībele, tāpēc viņai likās, ka mīlestības augstākais veids ir līdzjūtība un uzupurēšanās. Tik nevarīgs, nokaunējies un sabijies izskatījās Liepa, ka asaras saskrēja Kristīnai acīs un viņa izdvesa:
— Es nezinu… Laikam varētu gan…
Liepas sabrukušais stāvs un acis atdzīvojās.
— Kristīnas jaunkundz, pārdomājiet labi. Nekādus šīszemes labumus es jums nevaru solīt. Vecs arī es esmu… jūsu gadiem vecs. Tā ir pārdrošība no manas puses celt savas acis tik augstu, uz jums, tik brīnišķīgu jaunavu.— Un viņam pašam kļuva kauns par sevi.
Ir viegli atvairīt cilvēku, ja tas pašapzinīgi, patmīlīgi tīko uzbrukt mūsu jūtām. Bet kā lai cēla, līdzjūtīga, deviņpadsmitgadīga dvēsele noraida sirsnīgu, pazemīgu mīlestību, kā lai atņem sauli visu mūžu ēnā dzīvojušam cilvēkam?
Kristīnā kļuva izklaidīga. Viņas domas kā baltas kaijas arvien atgriezās un atpūtās pie Liepas — vientuļa vraka mierīgā jūrā. Visi viņas apsvērumi par un pret laulību ar viņu beidzās ar jautājumu: kāpēc es nevarētu viņu precēt? Mēs visi pazīstam viņu jau ilgi, viņš ir labs un godīgs cilvēks. Vecāks par mani? Vēl jo labāk, viņš pratīs manu jaunību sargāt no maldīšanās un grēka.
Nākošajā dienā, kad Kristīnā iegāja Liepas istabā, pašai nemanot, viņa bija uzkavējusies tur veselu stundu. Varbūt tikpat ātri butu aizsteigusies otra stunda, ja māte nepacietīgi neklauvētu pie sienas. Bija atnākusi kāda pasūtītāja.
Arvien ilgāki kļuva Kristlnas apciemojumi kurpnieka istabā. Arvien ilgāk kurpnieks uzkavējās Jēriņu istabā. Dorei tie sāka gandrīz apnikt, jo kavēja darbus. Viņa vairs nesūtīja pie Liepas Kristīņu ar kaiijas trauku, bet ienesa pati. Kādreiz, klusu ienākusi virtuvē, viņa dzirdēja, ka istabā Kristīna ar kādu sarunājas. Brīnums, pa kurām durvīm butu viesis ienācis, viņa taču visu laiku grozījās pa pagalmu. Arī kurpnieks nesen iegāja savā pusē. Apsējusi tīru priekšautu, viņa gāja apsveikt viesi. Savādi. Kristīna istabā sēdēja viena pati.
— Ko tu te tik skaļi viena pati runā? —brīnījās māte.
— Es runājos ar Liepu.
— Tā? Kas tad jums tik steidzīgi arvien runājams?
— Ak māmiņ, mums daudz kas runājams, — sarkdama atzinās Kristīna.
— Agrāk tu tāda runātāja nemaz nebiji.
— Māmiņ, — Kristīna nometās mātes priekšā ceļos un ieglauda galvu viņas klēpī. — Māmiņ, varbūt nav pareizi, ka taisni es tev to saku. Bet tu vienmēr vēlējies pirms miršanas mani nodot kāda godīga vīra rokās. Māmiņ, tev laikam nav ne jausmas, ka šis vīrs dzīvo tepat mums blakus.
Ja Dore Jēriņa pēkšņi uzzinātu, ka Liepa, kas dzivo tepat aiz sienas, ir zaglis un slepkava, viņa nebūtu tā pārsteigta kā no šīs sava bērna atzīšanās. Kā zibens ķerta viņa uztrūkās un atgrūda Kristīņu.
— Ko? Liepa? Tas vecais, izkaltušais kurpnieks lai būtu tavs vīrs!
Savus godkārīgos sapņus viņa redzēja saplokam kā lietus izmērcētus tauriņus. Tik daudzreiz viņa bija skatījusi Kristīņu kā cienījamu mācītāja vai muižkunga sievu smalku dāmu sabiedrībā, pārāku par visām. Savu mūža galu viņa bija iedomājusies pavadīt vaļīgā bezdarbībā. Nomoda sapņos bija sēdējusi baznīcā pirmajā solā blakus prāvestienei un dakterienei. Bet nu nāca tāds izžuvis kurpnieķelis un spieda viņu un Kristīņu atpakaļ pēdējā rindā, kur sēdēja babuļnieku vecītes un vājinieces. Un visur viņai ies līdzi riebīgā ādu smaka.
— Nē un nē, nemūžam tas nenotiks! — viņa kliedza. — Tas plikadīda lai paņem manu meitu?!
— Bet, māmiņ, — iebilda Kristīna, — kā tu vari tā saukt mūsu draugu! Viņš ir tāpat amatnieks kā es. Un dieva priekšā visi cilvēki vienādi.
Dieva pieminēšana mati mazliet nomierināja. Viņa saka runāt lēnākā balsi:
— Padomā pati, viņš ir lik vecs, ka varētu būt tavs tēvs.
Apprecas cilvēki ar vēl lielāku gadu starpību. Mēdz taču teikt, ka labāk zem veca vira bārdas nekā zem jauna pātagas.
— Viņš ir slimīgs. Drīz vien tev būs jākļusl par maizes pelnītāju un žēlsirdīgo māsu.
— Ja cilvēku mīl, var arī uzupurēties. Pats pestītājs māca, ka vajag sevi upurēt vājāko labā.
— Nezaimo dievu! Pestītājs liek bērniem būt paklausīgiem saviem vecākiem. Ja tu neizmetīsi šīs precības domas no galvas, mātes lāsti tevi pavadīs visu mūžu.
Kristīnai tika izsisti no rokām visi ieroči. Viņa padevīgi nolieca galvu un klusēja.