Māte iesteidzās kurpnieka istabā un turpināja uzbrukumu Liepām.
Turpmāk viņa uzmanīja, lai Kristīnā nesastaptu Liepu vienatnē, un parūpējās, lai māsasmeita no Jurģiem viņam uzteiktu dzīvokli.
Ja Kristīnas un Liepas sirdis butu sagrābušas jaunības mīlestības nevaldāmās brāzmas, tie cīnītos par savas mīlas tiesībām. Bet, tā ka viņi izstīdzējušu ēnas puķi bija noturējuši par brīnišķīgo, vienreizējo papardes ziedu, šīs puķes samīdīšana tiem uzšalca tikai vieglas skumjas.
Kad Liepas kurpnieka piederumi un apdilusi gulta bija iekrauti pagalmā vezumā, atvadīties iznāca arī Jēriņiete un Kristīnā. Roku sniedzot, Kristīnai acis iemirdzējās asaras.
— Dzīvojiet sveika, Kristīnas jaunkundz! Jūs tiešām pelnāt labāku likteni. Jūs atceroties, es vienmēr domāšu, ka esmu tikai sapņojis.
Mācītājs bija kļuvis vecs. Grūti viņam nācās apkalpot plašo draudzi, tāpēc pieņēma palīgmācītāju Kristapu Griezi. Vairāk par izglītību vecāki Kristapam nebija varējuši dot, tāpēc jaunajā vietā viņš atnāca galīgi tukšs.
Pēc pirmās algas saņemšanas viņš gribēja sagādāt veļu un citu nepieciešamo. Kā labu šuvēju vecā mācītāja kundze viņam ieteica Kristīņu.
Kad Grieze ieradās Jēriņu nabadzīgajā, glītajā istabiņā, Kristīnas māte it kā atdzīvojās. Nebija Kristīna paspējusi uzņemt vajadzīgos mērus, kad galdā jau kupeja kafija un smaržīgas pankūkas. Tā notika, ka jaunais mācītājs šo sirsnīgo sieviešu mājā nociemojās pāris stundu.
Arī turpmāk Griezem arvien atradās kāds papildināms vai labojams apģērba gabals, un viņš atkal iegriezās Jēriņu mājā. Kaimiņienes pārsteigtas sačukstējās, Jeriņiete jau redzēja savas ilgas piepildāmies un gāja baznīcā augsti paceltu galvu.
Kristīņu jaunā mācītāja viesošanās pacēla ekstāzes augstumos. Viņi nerunāja par mīlestību. Nē, it nekad viņi par to nerunāja. Viņi runāja par dievu, par Jēzu Kristu. Grieze izskaidroja Kristīnai bībeles sarežģītākās vietas. Gaiši un redzīgi viņa uztvēra katru mācītāja vārdu un staigāja apskaidrota reliģijas un, ko viņa pati vēl neapjauta. savas lielās, vienīgās mīlestības gaismā. Grieze vēroja Kristīnas skaidro prātu, viņas bērnišķīgo sirsnību un uzticību, un it kā balss no augšienes viņam teica:
«Lūk, īsta sieva mācītājam, ists kristīgs cilvēks.»
Bet par mīlestību viņi nerunāja nekad.
Reiz vecais mācītājs sarunā Griezem ļoti delikāti izstāstīja savus nākotnes plānus. Viņš esot jau vecs. Vajadzētu vēlēt jaunu pilntiesīgu mācītāju. Viņš runāja arī par savas jaunākās meitas Margrietas likteni, par savu pēdējo vēlēšanos nodzīvot tās paspārnē vecumdienas.
Grieze bija nabags. Dabūt labu mācītāja vietu nebija tik viegli. Bet šeit pavērās drošas nākotnes izredzes — liela draudze, cienījams stāvoklis, skaista sieva ar pilnīgu iedzīvi.
Visu nakti viņš salīdzināja vecā mācītāja plašo, ērto dzīvokli ar nabadzīgo Kristīnas istabiņu un otrā dienā izlūdzās saviem patroniem viņu meitas Margrietas roku.
Nākošajā svētdienā vecais mācītājs pasludināja draudzei lielu prieka vēsti — uzsauca savu meitu ar palīgmācilāju Griezi. ŠI ziņa sajūsmināja visu draudzi, izņemot vienu draudzes locekli — Dori Jēriņu. Viņai piepeši sāka spiest jaunās kurpes tik stipri, ka neatvairāmi mācās virsū ģībonis. Zobus sakodusi, viņa noturējās samaņas stāvokli un pa sānu durvīm izspraucās lauka. Kristīnā nemanīja mātes nozušanu. Kā suģestēta viņa skatījās augstajā velvējumā virs altāra, kur lokveidīgais uzraksts aicināja: «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.» No sastinguma viņa pamodās tikai tad, kad no kanceles atskanēja Griezes balss. Viņš runāja par laulību: — īstās laulības ir tās, ko mēs noslēdzam dieva priekšā savās sirdīs, — nobeidza jaunais mācītājs. — Viss cits ir tikai māņi, miesas un mantas kārība. Nedzenieties pēc mantas, ko kodes un rūsa maitā, esiet lēnprātīgi un pazemīgi, staigājiet dieva ceļus, kalpojiet viens otram, jo, kalpodami cilvēkiem, jūs kalposiet tam kungam. — Nekad jaunais mācītājs nebija runājis tik sirsnīgi un aizrautīgi.
Kristīnā izgāja no baznīcas apskaidrota. Viņa zināja tagad savu ceļu. Tas bija dieva ceļš, pa kuru viņa staigās. Viņa bija noslēgusi laulību savā sirdī, un to zināja tikai pati un dievs.
Daudzi cilvēki dvēseles sāpju brīžos bēg no ļaudīm vientulībā, gremdējas savu sāpju melnajos ūdeņos, kļūst īgni un atbaidoši. Kristīnai jaunais mācītājs daudzajās sarunās un sprediķī bija norādījis citu dievkalpošanas ceļu — kalpot cilvēkiem, tāpēc viņa kā gaiša būtne uzmeklēja cietējus un centās iepriecināt noskumušos. Visgrūtāk viņai bija tikt galā ar savu māti, kuru grauza neapmierinātības ķirmji. Vecā sieviete caurām dienām gaudās par savu likteni, nepamatoti uzbruka vīram un meitai, pārmezdama, ka tie dzenot viņu postā. Pārcilvēcīgā pacietībā Kristīnā panesa mātes gaudošanu.
Gluži histēriska kļuva Jēriņu Dore, kad Kristīnā no raidīja vairākus turīgus preciniekus.
— Es jau redzu, — viņa rūca katru vakaru, — nabagu mājā man būs savs mūžs jānobeidz.
Un katru vakaru Kristīnā neapnikdama zvērēja:
— Māmiņ, kamēr vien es spēšu kustināt rokas, tev netrūks ne maizes, ne pajumtes.
Pasaules kara laikā nomira vecais Jēriņš. Daudz pūļu Kristīna pielika, lai tēvu godam apbedītu. Viņa pat aizņēmās naudu, ko nopirkt ozola zārku un krustu, lai māte nevaidētu, ka tēvs aprakts kā pēdējais ubags.
Pēc tēva nāves maizes pelnīšanas darbs Kristīnai uzgūlās divkāršā smagumā. Divkārt smagi uzgūlās arī mātes gaušanās un neapmierinātība. Dore nebija vēl tik veca un vārga, par kādu sāka izlikties. Likās, ka viņai bija sevišķs prieks mocīt Kristīņu ar dažādām iedomātām kaitēm. Ja viņai kaut kur iesāpējās, viņa bija pārliecināta, ka piemeties kāds ļauns audzējs, un meitai vajadzēja gādāt zirgu un vest māti pie ārsta. Smagas darba dienas vakarā Kristīna nevarēja mierīgi atlaisties gultā, viņai vajadzēja izvārīt vakariņas, sagatavot paparžu vai skuju vannu un mātei pēc izsutināšanās ierīvēt vienu vai otru vietu, kur nu kuro reizi tā dienā bija sajutusi sāpes. Rītos agri Kristīna apkopa māju, padeva mātei brokastis un steidzās pie saimniekiem lauku darbos, jo kara laikos šūšanas darbi bija apsīkuši.