— Jūsu mātei vajadzētu strādāt vieglākus lauku darbus, — reiz ieteica ārsts, kad Kristīna tam žēlojās par mātes galvas sāpēm un bezmiegu. Arī Kristīna domāja, ka māte varētu ravēt, palasīt sēnes vai ogas, lai, svaigā gaisā izkustoties, uzlabotu miegu un ēstgribu. Ret. kad viņa ieminējās par to mātei, tā sāka raudāt un kliegt:
— Es jau teicu, ka man kā ubadzei savs mūžs būs jānobeidz. Dievs mani soda, ka tevi tik smalki audzināju. Būtu tevi mazu ganos sūtījusi, tad tu vis nenoraidītu saimnieku dēlus.
Kopš šīs nervu lēkmes māte vēl mazāk izgāja laukā. Atzveltnes krēslā atgāzusies, viņa dziedāja baznīcas dziesmas vai šķirstīja vecus vācu žurnālus, kas tai bija paglabājušies no jaunības laikiem.
Kristīnas augumu lauza smagie lauku darbi. Brālēns, kam tagad piederēja Jēriņu būda, atradās frontē. Kāddreiz viņš atrakstīja Kristīnai sirsnīgu vēstuli, lai palīdz cik varēdama viņa sievai ar mazajiem bērniem un nespēcīgajiem vecākiem.
Kristīna palīdzēja pāri saviem spēkiem. Viņa pilnīgi izpildīja radiem kalpones vietu, ar to starpību, ka par darbu nesaņēma norunātu algu, bet samierinājās ar to, cik kuro reizi iedeva. Bet brālēna sieva iedeva arvien tikai tik daudz, cik Kristīnas māte spēja apēst. Naudu mātes ārstēšanai viņa piepelnīja ar šūšanu brīvajās svētdienās un naktīs.
Briesmīgā asinssērga uzsāka cilvēku pļauju. Katru dienu pa lielceļu uz kapiem aizveda dažus zārkus. Bija mājas, no kurām vienā nedēļā nāve izrāva vairākus tuviniekus, atstādama tukšumu un asaras.
Vasarā ar asinssērgu saslima Dore Jēriņa. Kristīnā kopa māti cik labi vien varēdama, bet Dore nebija apmierināta.
— Ja tu aiz savas muļķīgās spītības nebūtu palikusi plika veca meita, es tagad varētu ārstēties slimnīcā, — viņa gaudās.
Kristīnā dabūja zirgu un aizveda māti uz slimnīcu. Nākošajā dienā viņa gāja to apraudzīt, bet slimnieku telpās viņu neielaida. Vēl divas dienas tā mēroja ceļu uz pilsētiņu, lai apjautātos par mātes veselības stāvokli un nodotu savus sveicienus, bet tad, atpakaļ nākot, jutās ļoti vāja. Mājā pārnākusi, viņa zināja, ka ir saslimusi arī pati.
Divas dienas viņa nogulēja viena savā gultiņā. Skapītī bija tikai daži sakaltušas maizes gabaliņi, bet viņa nespēja un neiedrošinājās iet pie radiem palīdzību meklēt. Kristīņu dedzināja neziņa par māti. Kopš tēva nāves viņai bija rūpējusi tikai mātes labklājība, un tās noslēgums viņai likās kārtīga apglabāšana blakus tēvam un dzeltens ozola krusts. Ja māte tagad mirst, kā viņa, slima un bez līdzekļiem būdama, lai to godam apbedī ?
— Mīļais, žēlīgais dievs, — viņa gandrīz bez mitēšanās lūdzās, — neliec manai mātei pēdējo ceļu staigāt bez aizlūgšanas, bez pavadīšanas. Neliec viņai gulēt kapā, kuram neviena mīļa roka neuzliek ziedus.
Dažreiz Kristīnā iedomājās, cik augstprātīgi izturējusies māte, cik netaisna bijusi, gauzdamās par ubadzes likteni, kur īstenībā trūkumu nekad tai nenācās ciest. Kristīnā drebēja bailēs, ka dievs atriebs mātes augstprātību. Viņa sāka pat kaulēties ar dievu: — Mīļais, visspēcīgais dievs, tu zini, es nekad neesmu kurnējusi par grūtumiem, ko tu man uzliki. Es biju pazemīga, es atsacījos no pasaulīgās laimes, no mīlestības, no mantas. Visu, visu tu man atņēmi, un es tomēr tevi lūdzu un slavēju katru dienu. Tāpēc, ja tu arī būtu nodomājis manu māti sodīt, nedari to vismaz manis dēļ. Kāda nozīme sodīt mirušu cilvēku, bet man sāpēs visu mūžu nezināšana, kur māte aprakta… — Tā Kristīna murgos strīdējās ar dievu, bet pilnas apziņas stāvoklī izjuta smagas bailes.
— Kas es esmu, ka drīkstu dievu mācīt? Pīšļos tev vajadzēja mani satriekt par tādu necienību! Dievs, dari ar mani ko darīdams, es visu saņemšu pazemībā, tikai nesodi manu māli.
Pēc tādas sirsnīgas lūgšanas Kristīnai kļuva vieglāk. Viņa ticēja, ka dievs viņu tomēr būs uzklausījis.
Trešajā dienā atnāca brālēna sieva un dusmīgi atvēra istabiņas durvis.
— Kas tad nu tev par svētkiem, ka guli dienas laikā,— viņa sāka bērt pārmetumus, nemaz neievērodama Kristīnas vārgo seju. — Solījies nākt mēslu talkā, bet tā i nevarējām sagaidīt.
— Mīļā māsīc, — Kristīna kā atvainodamās mēģināja smaidīt, — es esmu slima.
— Slima? Vai tad nebūs tā pati sērga? — radiniece virzījās uz durvju pusi.
— Tā pati gan.
— Vai. ko tad nu iesāksi? Kas tevi kops? — gaudās radiniece. — Vakarā neaizkrampē logu, es sūtīšu ganu meitu, lai ieliek pa logu kruziti piena.
Pirms Kristīna paspēja vēl ko jautāt vai lugt, radiniece bija izmelusies pa durvīm.
Vakarā Kristīna palūdza ganu meitu aiziet otras dienas pusdienā uz pilsētiņu un apjautāties slimnīcā, kā mātei klājas.
Visu nakti viņa lūdza dievu gan klusībā, gan skaļi. Rītā viņa bija nomierinājusies. — Dievs taču ir tik labs. Viņš nemaz negribēs nodarīt man tādas sāpes.
Vakarpusē atgriezās ganu meita.