— Nu, kā klājas māmiņai? — jautāja Kristīna.
— Labi, — samulsusi atbildēja meitene.
— Viņa kļūs vesela? — prieks ieskanējās Kristīnas balsī.
— Viņa jau ir vesela.
— Vesela? Tad jāpalūdz, lai māsīca aizbrauc viņai pakaļ.
— Nē… — stostījās meitene. — Viņa jau ir aizvesta… mūža mājās.
Kristīnā saplaka. Tumsas virpulis sagrāba viņu un griezdams ierāva melnā dzelmē.
Izveseļojusies Kristīnā devās uz slimnīcu un mēģināja noskaidrot mātes miršanas un apbedīšanas apstākļus. Neviens neko neatcerējās. Darbā pārmocītās māsas vienaldzīgi paraustīja plecus:
— Te katru dienu mirst desmitiem cilvēku un atkal ieved jaunus. Mēs nepaspējam pat uzrakstīt slimības zīmes, kad dažs labs jau ir miris. Kur mēs lai visus atceramies?
Kristīnā brauca pie apriņķa priekšnieka, lai atļautu atrakt kapus un uzmeklēt māti.
— Pilnīgi izslēgts, — strupi noraidīja ierēdnis, — tādā sērgu laikā nevar rakt augšā miroņus. Izcelsies vēl arī mēris.
Kristīnai bija jāsamierinās, ka viņas māte gulēja nezināma kapa vietā. Slimnīcā mirušos, kam neieradās piederīgie, salika vienkāršās dēļu kastēs un apraka rindā tā sauktajā nabagu nodalījumā, tur, kur apraka pagasta nespējniekus.
Pēc mātes nāves Kristīnā kļuva vēl pazemīgāka un lēnprātīgāka. Ar pilnīgu atsacīšanos viņa it kā gribēja izpirkt mātes un savus grēkus.
— Es kurnēju pret tevi, visspēcīgais, visžēlīgais dievs. — Vakaros, ceļos nometusies, viņa dauzīja galvu pret grīdu. — Šaut mani, necienīgo, ak kungs, lai es kā tārps lienu tavā priekšā. Tārps un puteklis es esmu pret tevi un iedrošinājos domāties būt nopelnījusi ievērību tavās acīs.
Ne tikai lūgšanās, arī darbos Kristīnā centās izpirkt savu iedomāto grēku. Ja kaimiņos kāds saslima, viņa neaicināta ieradās slimnieku mierināt, par saviem pēdējiem grašiem aiznesdama kādu gardumu vai citu iepriecinājumu. Ja kur vajadzēja darba roku, Kristīnā stājās darbā, neprasīdama algu, gāja no rīta līdz vakaram. Ar pateicību viņa saņēma cietu maizes doniņu vai suliņu krūzi kā atlīdzību. Grūti bija pierunāt viņu pat to pieņemt.
Kas labprāt nes, tam labprāt daudz uzkrauj. Apkārtējie un radi pierada, ka viņa kalpo bez atlīdzības, un daudzreiz to vairs pat nepiesolīja.
— Kur tad nu viņa arī liks to mantu, — sprieda viens otrs. — Bērnu nav, tāpat pasaulei viss paliks.
Pie Kristīnas sāka braukt radi arī no lielāka tāluma. Aizveda pie sevis uz divām trim nedēļām, kamēr apšuva un aplāpīja visu ģimeni, tad atkal atdeva kādam citam radam. Viņai pašai nepiederēja vairs ne sprīdis savas dzīves, bet viņa pati to nemanīja. Bija jābrīnās, kur viņai radās spēks izturēt tik pārcilvēcīgu darbu. Laikam taču tikai fanātiskā pārliecībā, ka, kalpojot cilvēkiem, kalpo dievam. Savam bargajam dievam, kas no viņas prasīja tikai upurus un atsacīšanos.
Tomēr varenāki par ticību izrādījās dabas spēki. Uz sešdesmit gadu robežām Kristīna sagura. Bez pastāvīgām galvas sāpēm viņu sāka durstīt sāpes mugurkaulā. Zobus sakodusi, viņa tomēr nemeta darbam mieru un arī nevarēja to darīt, jo tad būtu jāmet miers arī ēšanai.
Kaimiņos bija kāzas. Kā parasti, Kristīna palīdzēja virtuvē. Vairākas reizes sakarsusi viņa skrēja no virtuves uz pagrabu pēc ēdieniem. Ass un drēgns rudens vējš cauri plānajam ģērbam noglauda sasvīdušo miesu. Otrā dienā pret pusdienu dūrieni mugurkaulā kļuva neciešami. Kad laba daļa viesu bija aizbraukuši. Kristīna aizvilkās uz savu būdiņu. Gribējās nomazgāties, bet nebija spēka aiziet uz aku pēc ūdens.
«Atpūtīšos drusku, tad uzsildīšu ūdeni,» viņa nodomāja un gribēja likties gultā. Noņēma balto dienas segu, sakārtoja spilvenus un sāka vilkt nost kurpes. Piepešs sāpju grūdiens notrieca viņu zemē. Ausīs sāka dunēt tāli zvani. Viņa grima kaut kur tumšā dziļumā. Rokas meklēja balstu, bet tikai nodauzījās gar skapja stūri.
Kristīna pamodās tumsā. Aukstums drebināja locekļus, nemitīgas sāpes durstīja muguru. Viņa gribēja uzcelties, bet nevarēja. Kājas bija paralizētas. Uz rokām un vēdera viņa aizrāpoja līdz gultai, novilka segu un, kaut kā ievīstijusies, palika uz grīdas.
— Kungs, kungs, es pateicos, ka tu sauc pie sevis mani, necienīgo. Sūti man nāvi kā mīļu māsu, un es miršu, tevi slavēdama.
Bet tā vēl nebija nāve.
Saule spoži piestaroja istabu un noglauda slimības satriekto ķermeni uz grīdas. Pie aizslēgtām durvīm kāds klauvēja. Instinktīvi Kristīnā gribēja steigties atvērt, bet nelika nost no grīdas. Gribēja saukt, bet balss apslāpa istabiņā. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa pavilkās istabas vidū, vairāk pret logu.
Klauvētājs atgāja no durvīm. Pēc brīža soļi dimdēja uz loga pusi, un kāda ēna aizsedza saides spīdumu uz grīdas.
— Kristīnā, Kristīni — sauca radiniece aiz loga un, rokas pie acīm pielikusi, ieskatījās istabā.
Vaidēdama Kristīnā atsaucās un pacēla roku.
Sanāca kaimiņi, uzlauza logu, noguldīja Kristīņu gultā.
— Ak tu mīļais pestītājs, vēl man nav lemts tevi skatīt debess gaismā, — viņa iestenējās un ļāvās cilvēku gādībai.
Slimnīcā Kristīnā nogulēja četrus mēnešus. Mierā guļot, skaudrās sāpes to vairs nemocīja. Bet staigāt viņa nevarēja. Pagasta valde atteicās ilgāk maksāt slimnīcu. Gulēt varot arī nespējnieku patversmē, un tas pagastam iznākot lētāk.
Un tā Kristīnā nonāca tur, no kā visvairāk bija baidījusies viņas māte, — nabagu mājā. Nevienam radam, ne kaimiņam viņas vairs nevajadzēja. Kristīnā bija kalpojusi daudziem, viņai nekalpoja neviens. Reti kāds aizgāja viņu apmeklēt. Viņa neko nevienam neprasīja, neko negaidīja, tikai kad kāds pie viņas atnāca, klusas laimes pārņemta, slaucīja asaras. Agrākie draugi, kaimiņi un radi gan apjautājās viens otram, vai kāds zina, kā klajas Kristīnai, bet aiziet viņai pašai pavaicāt izvairījās. Gandrīz katram Kristīnā bija nesamaksāta parādzīme, kuru patīkamāk noglabāt dziļi atvilktnē, ne turēt pastāvīgi acu priekšā uz galda.