Vientuļās dienās un bezmiega naktis Kristīnai nebija cita ko darīt kā apcerēt savu dzīvi. Dienu no dienas un nakti no nakts viņa atsauca atmiņā bērnību bez smiekliem un rotaļām, jaunību bez mīlestības, pusmūža gadu darbu bez algas.
Kādā naktī viņa gulēja vaļējām acīm. Mugura bija notirpuši, bet viņa nespēja pagriezties uz sāniem. Acis aizverot, likās, ka no tumsas veļas lieli, smagi mākoņi, gulstas virsu un spiež.Viņa grimst, grimst, līdz kļūst nelabi, un atkal atver acis. Savādi, tā, kas guļ gultā, vairs nav Kristīna. Kristīna ir maza meitenīte Kikija. Ir vasara, Kikija izskrien laukā, paceļ bālās rociņas pret sauli un smejas. Tik silta un mīlīga ir saule. Meitene noaun kurpes, zeķes un pastiepj kājas saulei noglāstīt. Kājām patīk saule un brīvība, kurpju cietumā tās saspiestas šauras, pirksti noliekti uz leju. Meitene atpogā kleitiņu, ar mokām izmaucas no tās, nosviež kreklu un iegulstas zālē. Neviena gulta nav likusies tik mīksta kā zaļā zāle, neviena sega tik silta un glāstoša ka vasaras saule. — Kikij, ko tu dari? — bargs mātes sauciens pietrauc meiteni kājās. — Iedegsi kā čigāniete! — Māmiņ, man patīk saulīte, — Kikija lūdzas. — Bet dieviņam nepatīk iedegusi cilvēki, — atspēko māte. — Redzi, kā čigānus viņš nemīl, tiem jāklīst apkārt bez savas mājas un jādiedelē maize. — Māte saģērbj meiteni, nosēdina zem ābeles un atnes savu izbalējušo saulessargu. Kikija ar ilgām noskatās saules apspīdētajā pļavā, viņai gribētos iet pieplūkt pilnu sauju sarkanu sveķeņu un zilu neaizmirstuļu, bet nevar, vienā rokā jātur saulessargs, kā lai saplūc puķes. Iet bez saulessarga? Māte jau neredzēs, pašlaik guļ diendusu. Bet dieviņš redzēs, dieviņš visu redz un dzird, viņš tagad jau zina, ka Kikija bijusi slikta meitene, gribējusi slepeni neklausīt mātei. Daudz bargāks par žagaru ir dieviņš. No žagara viegli izbēgt, ja māte neredz blēņu darbus, bet kā lai izbēg no dieviņa visredzības?
Svētdienas rīts. Māte izvārījusi smaržīgu kafiju un izcepusi pankūkas brūniem vaigiem. Kikijai priekšā viņas mazā krūzīte, uz šķīvja uzliktas divas pankūkas. Viņa jauc kafiju, cukurs jau izkusis, bet, kad nogaršo, dzēriens vēl rūgts. — Māmiņ, vēl vienu graudiņu cukura, — lūdzas bērns. — Pietiek, pietiek, bērniem nevajag daudz cukura, — nosaka māte. Kikija kož garšīgās pankūkas, apēd vienu, otru. Nu tikai īsti izjūt ēstgribu un taisās ņemt no bļodas vēl. — Kikij, tev pietiek, — nosaka māte. — Bet man gribas, — žēlīgām acīm meitene skatās uz dzeltenbrūnajām kārdinātājām. — Kāda tu izskatīsies, ja ēdīsi kā mužiks, — baras māte, — izaugsi zema, resna kā piesta. — Māmiņ, tikai vienu. — Asaras paspīd Kikijas acīs. — Bīsties dieviņa un klausi māmiņu, tad būsi labs bērns. — Kikija izvelkas laukā kā nopērts šunelis. Viņa ir tā ietramdīta ar dieviņu, ka nedrīkst paskraidīt kā citi bērni, nedrīkst kūleņus mest un skaļi smieties. Vienmēr viņai ienāk prātā — vai tikai dieviņam tas nav nepatīkami? Vienmēr un visur dieviņa griba sakrīt ar mātes gribu.
Slimniece aizver acis, un atkal smagi svina viļņi veļas un draud nospiest. Ar varu viņa atrauj acu vākus vaļā.
Kikija ir jau uzaugusi liela. Lēnīgais Liepa runā ar viņu. — Vai jūs varētu būt man vairāk nekā draugs? — Silts aizkustinājums dreb viņa balsī. Un Kristīnai ir žēl šā nevarīgā cilvēka. Bet mātei un dieviņam nepatīk, ka Kristīnā savu dzīvi piesaista vecīgā Liepas dzīvei, un viņa nepretojas tik varenai gribai, lai gan sirds smeldz, ne par sevi, bet Liepu, kura mūžā — viņa zina — vairs neienāks mīlestības gaišums.
Jaunais mācītājs Grieze kāpj pār Kristīnas istabiņas slieksni. Baznīcā viņa ir redzējusi to vairākas reizes, bet nu tas ka cilvēks ir nokāpis no garīgiem augstumiem. Viņš ir tik cilvēcīgs un reizē šķiet tik dievišķīgs, ka Kristīnai gribas kā Marijai nosēsties pie viņa kājām. Arī mācītājam patīk skaidrā, reliģiozā jaunava, viņš atgriežas nabadzīgajā būdā un paņem viņas sirdi. Iet laiks, un vecais mācītājs uzsauc Griezi ar savu meitu Margrietu. Bet kāpēc Grieze neatdod Kristīnas sirdi, jā, viņš patur to sev, no kanceles apliecinādams, ka ir noslēdzis ar viņu laulību dieva priekšā.
Kristīnai brauc precinieki. Turīgi saimnieki tīko vest viņu savās sētās. Viņa noraida visus — tādas laulības būtu tikai miesas un mantas kārība. Viņas laulība ir noslēgta savas sirds un dieva priekšā. Pirmo reizi viņa neklausa mātei un dieviņam.
Kristīnā kalpo cilvēkiem, neprasīdama samaksu. Viņas mācītājs bija sūtījis to kalpot cilvēkiem, lai tādējādi kalpotu dievam. Kristīnā strādā smagos sviedros, viņai it ka patīk sevi nogurdināt līdz nāvei, viņa ir laimīga, ka cilvēki tai nesamaksā par darbu — jo lielāka tad izlīs dieva žēlastība pār viņu.
Pusdzīvā masa gultā sakustējās. — Dieva žēlastība? — vārga balss iekunkstējās. — Kur ir žēlastība, kur ir atmaksa? — Sāpju saēsta miesa, vientulībā iztvīkusi dvēsele!
Bet tā nav Kristīna, kas guļ gultā un nevar pakustēt, īstā Kristīna pienāk pie gultas un sāk slimo mierināt, kā agrāk mierinājusi daudzus: — Izturi, izturi, māsa, debesu laime būs atmaksa.
Muļķe! — kliedz svešais ķermenis. — Vai mazā Kikija drīkstēs debesīs lēkāt, vai dabūs lur savu pankūku un cukura graudiņu? Vai debesīs mācītāju Griezi šķirs no Margrietas un atdos Kristīnai? Vai vecā Kristīna tur varēs apmainīt tos paldiesus un novēlējumus — «Gan dieviņš tev atmaksās!» — ko šeit saņēma algas vietā?
Skaudri smiekli naktī pāršķēla nespējnieku patversmes klusumu. Kristīnas istabā saskrēja vecenes un veči kreklos un apakšbiksēs. Izdēdējuši, izkropļoti locekļi trīcēja nakts vēsumā, darba saliektās muguras velti centās izliekties taisnas, lai pāri priekšējo galvām saskatītu ārprātīgo smējēju.