Nabadzība Gustu padarīja nelaipnu un īgnu. Tēvs — dzērājs — nomira, kad Gusts bija pirmo vasaru noganījis kaimiņu cūkas. Pēc bērēm Gusts bieži sevi pieķēra priecājoties par tēva nāvi un pēc tam kaunināja un šausmināja sevi ar visādām elles mocībām, kas gaida tādu ļaunu bērnu. Viņš bija piedzīvojis, ka tēvs aiznesa uz krogu un nodzēra abu vecāko māsu ganu peļņu, un, kaut gan viņa cūkgana alga bija pavisam niecīga, viņš noņēmās tēvam to neatdot. Cik īstenībā Gusts bija sīks un maziņš cūkgans, savos sapņos viņš kļuva stiprs un vareni Viņš savaldīja un pazemoja tēvu — ģimenes ļauno garu un atpestīja no tā māti un māsas. Tēvs bija tas, kas nodzēra savu, mātes un māsu peļņu. Tēva dēļ viņiem bija jāklimst no mājas uz māju, jo tādu dzērāju nekur ilgāk par gadu neturēja arī par vaļinieku. Bet nu pati nāve bija aiztaupījusi Gustam iedomāto cīņu un atbrīvojusi no neapzinīgajām šīs cīņas bailēm.
Dzīve tomēr nekļuva vieglāka arī pēc tēva nāves, bet Gusta darbīgais un iespītigais gars sāka fantazēt par jaunām cīņām un uzvarām. Nabadzība nospieda viņu, skrandas modināja riebumu, citu zēnu zobgalības kapāja kā rīkstes, bet sapņos viņš redzēja sevi kā bagātu viru no svešuma pārbraucam apskatīt dzimto pusi. Viņa tagadējie nicinātāji būs tikai niecīgi saimnieķeļi. Salāpītās, dubļiem notrieptās drēbēs tic stāvēs ceļmalā un rādīs viens otram: «Āre, tur aizbrauc Līča kungs, — vai tu atceries mazo cūku Gustu? Tagad viņš varens vīrs, muižu nopircis. Jā, kas to varēja domāt.» Daudz tādu sapņu izsapņoja Gusts, arī nākošajā vasarā cūkas ganīdams.
Līči dzīvo mazā pirtiņā, kas celta uz mātesbrāļa Dzirņa zemes. Jau sen to vairs nelieto par pirti, vienā pusē pat jumts tai iebrucis, bet nabadzīgajai Līča atraitnei ar trim bērniem nav viegli nopelnīt dzīvokli. Viņa domā, ka brālis būs brālis, salabos pirtiņai jumtu un iemūrēs krāsnij skursteni. Bet, kad Līcienes bērni salīga par ganiem citur un pati par vasaras meitu kaimiņos, brālis apskaitās uz māsu un vakaros svieda akmeņus uz pirtiņas jumta stiprākās puses, iesizdams caurumus, pa kuriem lietus tecēja uz drēbēm un salmu maisiņa. Ari viņš bija cerējis, ka no māsas būs savs labums. Ja tā dzīvotu kā vājiniece, šad tad varētu pasaukt palīgā pie steidzamākiem darbiem.
Izklīdinātie Līču bērni un māte iekārtojās tā, lai visiem reizē būtu brīvā svētdiena. Tad tie jau sestdienas naktī saradās savā pirtiņā un, lai kādās, tomēr bija mājās. Māte apmazgāja un aplāpīja bērnus, saglauda matus, un svētdienas vakarā atkal visi izklīda, stiprinājušies sirsnībā un tuvībā. Bet ilgi viņiem nebija lemti pat šie īsie prieka brīži. Kādā viņu brīvdienā mātesbrālis jau agri no rīta sita pie pirtiņas durvīm un aiztrauca saldo miegu, kas likās vēl tik kārojams pēc ilgās sarunās pavadītā sestdienas vakara. Dzimis dauzījās pie durvīm un paziņoja, ka šodien visiem pirtniekiem jāiet darbā. «Ko jūs domājat, vai jums mitekli par velti dodu? Dažs labs man te kalpotu četras nedēļas. Tev, Karlin, jāstājas pie veļas baļļas. Tikai velēt nedrīkst, berz ar bēršanu, šodien, ka svētā dienā, nedrīkst troksni taisīt.» Gustu norīkoja cūku ganos, meitenes — vienu pie lopiem, otru mājas darbos. Pats Dzirnis ar sievu un bērniem aizbrauca uz baznīcu.
Jaukās brīvdienas bija beigušās. Gusts zināja, ka tagad tās vairs negaidīs. Tieši otrādi, tās būs grūtākas un nepatīkamākas nekā visas parastās darbdienas kopā. Zobus sakodis, viņš stāvēja pie cūku bara un vienu otru reizi nepamatoti iecirta ar rīksti kādam kustonim, ar to it kā atriebdamies nīstajam krusttēvam. Šīs vasaras brīvdienas viņš izjuta kā lielāko pazemojumu sev, māsām un mātei.
Rudenī jumts vēl nebija salabots, lietus sijāja pirtiņā, un, lai viņi grozījās kā grozīdamies, nekā nevarēja atrast vietu, kur kādam ūdens netecētu virsū. Kad uznāca spēcīgākās gāzes, māte satina bērnus segās un veda uz kaimiņu mājām, kur tiem atļāva palikt virtuvē uz mūrīša.
Tur viņi nosnauduļoja nakti un rītā vilkās atpakaļ uz savu drēgno būdu. Gusts cienīja savu māti par to, ka tā nekad nepazemojās svešu priekšā. Nevienam viņa nežēlojās par savu grūto dzīvi, nemēģināja izubagot līdzjūtību.
Kad viņš, vēl mazs zēns būdams, spēlējās ar kaimiņu puikām un tos sauca pusdienās, arvien tādos brīžos gadījās atskriet kādai no Gusta māsām, kas arī viņu sauca pusdienās. Tikai vēlāk viņš saprata, cik smalkjūtīgi māte to pasargājusi no līdzcietīgas paēdināšanas, bieži vien pusdienu vietā izlauzīdama bērniem sausu maizes gabalu.
Tikai divas ziemas Gusts dabūja noiet skolā. Gadījās mācekļa vieta dzirnavās, un, tā kā viņš gribēja tikt vaļā no ganu gaitām, tad stājās darbā. Cik maz bija prieka arī mācekļa vielā, daudz mazāk nekā ganos, bet Gusts saņēmās un izturēja. Lai vai kā, te viņš tomēr kaut ko mācījās. Viņam likās, ka šeit sākas viņa bagātības sapņu iemiesošanās, kaut gan nekad viņš nebija staigājis tik noskrandis kā pirmajā mācekļa gadā, kad bez ēdiena tam cits nekas nepienācās.
Sīksti izturējis mācekļa gadus, Gusts aizgāja par zelli kādSs tālākās dzirnavās. Viņam negribējās redzēt savas puses ļaudis, negribējās justies pret tiem kalpa lomā.
Divdesmit piecu gadu vecumā Gustavs iestājās par meistaru Mārtiņa Kraujas lielajās dzirnavās un vilnas vērptuvē. Krauja pats vairs nespēja uzņēmumu pārskatīt, ļaudis žēlojās par pārāk lieliem vilnas un labības zudumiem un sāka atrauties. Jaunajam meistaram izdevās vilnas ievilcējus pievaldīt, un Krauja priecājās, ka atguvis veco uzticību un labo slavu.