Kraujam bija divas meitas, Marta un Lūcija, bālas, izstīdzējušas jaunavas, drusku vecākas par Gustu. «Mantinieces,» rūgti nodomāja jaunais meistars, redzēdams tās zem saulessargiem sēžam pie ūdenskrituma. Un piepeši viņa sirds sāka dauzīties kā lielais dzirnavu rats. «Ja man izdotos vienu no viņām apprecēt, puse dzirnavu vēlāk piederētu man.»
Si doma Gustavu spārnoja darbam. Bieži viņš gāja pie Kraujas apspriest uzlabojumus vecajās dzirnavās, aizrautīgi pārliecināja iegādāties jaunas vilnas vērpjamās mašīnas, ierīkot bīdelēšanu. Sākumā Krauja dedzīgajā jauneklī klausījās gurdi un neticīgi, bet, kad viens otrs jauninājums meistara saprātību pierādīja ar priecīgu šķindoņu īpašnieka makā, viņš sāka visai nopietni uzklausīt Gustava Līča neizsīkstošos projektus. — Būtu man tāds dēls kā tu, — reiz paspruka Kraujam, kas cieta no apziņas, ka tam nepaliek neviena viņa darba turpinātāja.
— Kraujas kungs, — runāja Gustavs, brīnīdamies par savu pārdrošību, — vai jūs gribētu mani par savu dēlu? Vai jūs neliegtu man par sievu savu Lūciju? — Sinī brīdī Gusta atmiņā uzpeldēja skrandainais zēns pie krusttēva cūkām savā brīvajā svētdiena. Dūres sažņaudzis, mazais cūkgans zvērēja atriebties saviem niecinātājiem. Atriebties tādā veidā, ka kļus bagāts un varens. Gustavam sirds sažņaudzās no bailēm, ka Krauja vai Lūcija varētu viņa bildinājumu noraidīt. Gustavs Līcis to pārciestu, acu nepamirkšķinājis, mazo, skrandaino cūku Gustu tas satriektu.
Bet Krauja laipni pagriezās pret Gustavu. — Dēls, — viņš lēni iesāka. — Kad tā atklāti runājam, es pats jau esmu domājis par šo lietu. Domāju, ka mans mūžs jau iet pret galu, bet manu meitu dzīve paliek neskaidra. Kad tu tā rāvies pa dzirnavām un ir mani pataisīji par divdesmit gadiem jaunāku, es daudzreiz iedomājos, cik labprāt redzētu jel vienu no savām meitām tik drošās rokās.
Gustavs kļuva dzirnavu līdzīpašnieks. Bet Lūcija bija slimīga un pēc diviem gadiem, dzemdējusi puisīti, nomira. Mazo Kārlīti sāka kopt Marta. Kad tas bija gadu vecs, Gustavam, Martai un Kraujam likās gluži dabiski, ka mazajam bārenītim arī turpmāk vajadzīga mīloša māte un atraitnim mierinātāja sieva, kāda vislabāk varētu būt nelaiķes māsa. Gustavs bildināja Martu it kā bērna labad. Bet tagad viņš atzinās, ka jau Lūcijas nāves dienā tam kaut kur dvēseles dziļumos bija pavīdējusi doma apprecēt Martu, lai kļūtu dzirnavu vienīgais īpašnieks. Bet viņš neļāva šai domai uzpeldēt gaismā, un arī vēlāk viņam izdevās savu bildinājumu izteikt tik cēli, ka netika aizskarta Lūcijas piemiņa. Kad arī Marta pēc dažiem gadiem nomira, nepaspējusi uzaudzināt Lūcijas dēlu, Gustavs — tagad viņš atzinās — jutās atvieglots. Visu laiku abu sievu tuvumā viņu bija mākuši smaga nevērtības un netīrības sajūta. Nabadzībā uzaugušais Gustavs izglītotās Kraujas meitas arvien bija uzskatījis par augstākām būtnēm, nekad viņš nevarēja tām tuvoties kā līdzīgs līdzīgam. Viņu gara pasaules bija svešas. Līcis baidījās sievu klātbūtnē runāt, tik neizglītots viņš jutās. Lūcija un Marta bija mācījušās augstākās meiteņu skolās, brīvajā laikā, kura tām netrūka, viņas lasīja grāmatas, bet Gustavam tādām lietām nekad nebija pieticis laika un arī tagad neiznāca.
Savāds, apgarots maigums apstaroja Lūcijas un Martas sejas. Viņu acis skatījās jautādamas un pētīdamas. Varbūt viņas nomāca tuvās nāves nojauta, un varbūt tieši tāpēc kā Lūcija, tā Marta nepretojās Gustava bildinājumam. Varbūt viņas pievilka tieši Gustava parupjais dzīvības spēks, viņas pieķērās tam kā slīcējas stingrai, kaut arī netīri gļotainai siekstai, il ka tā ilgāk spētu saturēt dzīvību dziestošajos ķermeņos. Ne Lūcija, ne Marta neprata to Gustavam pateikt, viņu maiguma apgaroto smaidu viņš nesaprata, un tā nāve viņus izšķīra kā nejauši naktī sastapušos svešiniekus, no kuriem viens savā sirdī izjūt bezgalīgu pateicību par drošuma sajūtu tumsā, otrs jūtas ka laupītājs, kas slepeni apzadzis ceļa biedru un priecājas, ka nāve aizver tā acis. pirms tas gaismā ieraudzījis otra paslēpto dunci.
Vecais Krauja vēl dažus gadus vēroja Līča enerģisko saimniekošanu, papriecājās par mazo Kārlēnu, tad sekoja meitām.
Testamentā Kraujas dzirnavas un lauku mājas bija novēlētas Kārlim Līcim. Gustavs sakoda zobus. Atkal viņš bija nobīdīts malā, nabaga cūku Gusts nebija cienīgs saukties par dzirnavu īpašnieku, bet mazais Kārlēns, nūjā, tas taču bija dzimis no smalkākām asinīm, šim pienapuikam laime iekrita mazajās saujelēs no gaisa. Bet lielais Gustavs, kas savas rokas darbā bija nobrāzis asiņainas, bija applaucējis ar tvaiku un skābēm, mēģinādams pašmācības ceļā iegūt nojēgu par dažādām tehnoloģijām un ķīmijām, — lielais Gustavs Līcis atkal būs tikai meistars sava smalkā dēla dzirnavās. Viņš nevarēja rīkoties patstāvīgi, kaut arī pēc labākās apziņas, visur viņam vajadzēja testamentā noteiktā Kārlēna otrā aizbildņa — Kraujas radinieka Priedes piekrišanas. Likās,.
ka Priedem skauda Līča augšupkāpiens, tas pretojās katram viņa projektam paplašināt vai modernizēt dzirnavu ierīci, uzlabot saimniecību. Priede pretojās visam, kas prasīja naudas ieguldīšanu. Līcis saprata viņa viltību: vecais lapsa baidījās, ka, izdarot uzlabojumus, daļa naudas kādu laiku aizies dažādiem maksājumiem un mazāka paliks viņam kā aizbildnim testamentā noteiktā summa. Bet. kad dēls kļūs pilngadīgs, ar dzirnavām viņš varēs darīt, ko gribēs, varēs pārdot, nodzīvot, neatbildot nevienam un neprasot, cik gadu, cik miesas un dvēseles asiņu tās atņēmušas viņa tēvam.
Gustavs saplaka. Laikam nekad viņš nevarēs kā bagāts, kaut tikai turīgs Līča kungs aizbraukt uz savu dzimteni, iebraukt krusttēva Friča Dzirņa pagalmā lepnā pajūgā. Nekad ļaudis dzimtenes ceļmalas nerādīs uz viņu godbijībā: «Lūk, tur brauc Grīvas dzirnavnieks Līča kungs. Vai tu atceries? Agrāk tāds skrandains puika te dauzījās, tagad viņš bagāts vīrs.» Nē, tā ļaudis nekad neteiks. Ja viņš aizbrauks uz dzimto pusi, visi sacīs — āre, viņam tagad labi. dēls mantojis dzirnavas, tēvs var vieglāk padzīvot. Diezgan grūti viņam, cilvēkam, kādreiz gāja.