— Bet… bet, māmiņ, te nemaz nav sunīša, — meitene vīlusies paziņoja. — Te ir kaut kas…
— Kā — nav? Tad būs noļāpojis zemē, — Elvīra iesaucās un gāja lūkoties.
Aiz durvīm uz paklāja gulēja garš, avīzēs ietīts vīstoklis. Uzmanīgi, vel arvien neticēdama, ka tajā nav ietīts suns, Elvīra to uzcēla, ienesa virtuvē un gribēja uzlikt uz plīts malas, bet valgais papīrs saplīsa, un no tā izvēlās milzīga, zaļsvītraina līdaka.
GADĀS ARĪ TĀ
Juris un Ēriks bija draugi kopš bērnu dienām. Viņu tēvu mājas atradās viena no otras tikai sauciena attālumā — tur jau pat negribot jāsadraudzējas diviem viena vecuma puikām. Sākumā kopīga rušināšanās pa smiltiņām, tad putnu ligzdiņu meklēšana bērzu birztalā, skolas gaitas septiņi gadi no vietas — vai tad brīnums, ka arī turpmāk abi draugi negribēja šķirties, un, tā kā Juris katrā ziņā gribēja tālāk mācīties lauksaimniecības tehnikumā, tad arī Ērikam likās, ka viņš neko citu nevēlas.
Tā viņi kā nešķirami draugi bija aizvadījuši savas gaitas līdz priekšpēdējam kursam un cerēja, ka viņiem kā labākajiem audzēkņiem nākamās darba vietas ierādīs tā, lai varētu arī turpmāk atrasties pēc iespējas tuvāk, nu tā, lai vismaz pa svētdienām varētu viens pie otra aizbraukt ar velosipēdu vai motociklu. Pat skolotāji dažreiz Juri un Ēriku, labsirdīgi jokodamies, uzrunāja par dvīņu brāļiem, un abi puiši par to nebūt nekaunējās.
Lai gan daži apgalvo, ka cilvēka dzīvē gadījumam neesot nekādas lomas, visu nosakot raksturi, griba, pienākumā apziņa un citas labas (vai arī sliktas) īpašības, tomēr Jura un Ērika dzīvē gadījās kaut kas tāds, ko viņi ilgu laiku nevarēja novērst ne ar gribas spēku, ne pienākuma apziņu, ne ar savām stiprajām draudzības jūtām. Varbūt to nevar nosaukt par gadījumu, bet sagadīšanos, ka viņiem abiem sāka patikt kursa biedrene Lauma, gudra, sprigana meitene. Un tac! bez iepriekšēja nolūka sākās notikumi, kas uz laiku iedragāja abu puišu draudzību.
Reiz biškopības stundā Jurim vajadzēja stāstīt par bišu ienaidu iekiem.
— Bites lielākais ienaidnieks ir…
— Biškopis, — Ēriks pie sevis noteica.
— … biškopis, — Juris mehāniski atkārtoja.
Visa klase sāka smieties. Sevišķi skaļi iesmējās Lauma, nebūt nedomādama Juri izsmiet, bet gluži vienkārši izmantodama tiesību stundas vidū drusku izklaidēties, jo pat skolotājs bija pasmaidījis par Jura jocīgo pārteikšanos. Un, ja skolotājs smaidīja, tad taču audzēkņiem nepārmetīs tādu mazu smiekliņu.
Citreiz Juris pats būtu pavīpsnājis par sīko starpgadījumu un pārtraukumā labsirdīgi iedunkojis Ēriku. Bet, kā jau zināms, iemīlējušies jaunekļi kļūst ļoti jūtīgi un visu, kas viņu personu kaut kā pazemina iemīļotās acīs, uztver pārspīlēti, pat slimīgi. Diemžēl Juris nebija izņēmums. Viņš nosarka, spītīgi pagrieza muguru uz Ērika pusi un ledaini aukstā balsī pateica klasei:
— Kad būsiet pietiekoši uzjautrinājušies, tad varbūt atļausiet man turpināt?
Skolotājs pamāja klasei ar roku, un acumirklī visi apklusa. Juris turpināja stāstījumu. Bija skaidrs, ka vielu viņš zināja labi, un skolotājs viņu pat uzslavēja.
Zvanam atskanot, neviens vairs neatcerējās «bišu ienaidnieku», tikai Juris pats izgāja no klases sadrūmis un starpbrīdi pavadīja laboratorijā.
Citreiz Ēriks būtu uzmeklējis Juri, uzsitis tam uz pleca un, vārdus gari vilkdams, pateicis:
«Ej nu. vecais puika, ko tu lauzies kā jaunkundze!»
Tagad viņš, gan saprazdams, ka draugs aizvainojies, nemēģināja konfliktu izlīdzināt, bet sevī taisnojās:
«Es taču viņam neteicu priekšā. Vai es vainīgs, ka viņš atkārto, ko citi saka?»
Juris, sirds dziļumos tam neticēdams, turpretim centās sev iestāstīt, ka Ēriks tīšām pateicis priekšā nelaimīgo «biškopi», lai padarītu viņu smieklīgu Laumas acīs.
Vēsums draugu starpā ieilga, jo arvien gadījās tā, ka Lauma te palūdza Juri iemācīt viņai zirgu jūgt, te atkal griezās pie Ērika, lai tas viņu ņem pārī pie ābeļu stādīšanas. Viņa bija draudzīga ar visiem zēniem un meitenēm, un, ja kāds teiktu, ka «dvīņu brāļi» sapūtusies viņas dēļ, Lauma būtu smējusies līdz asarām. Bet neviens to neteica, jo nezināja, pat nenojauta, ka draugu strīdus ābols skraida apkārt pelēkos bruncīšos, baltus zobus zibinādams, skandina jautrus smieklus, skolas sarīkojumos dejo «Litenieti» un» «Gatves deju» un ir labākā riteņbraucēja rajonā.
Un tad atkal vajadzēja notikt kādam starpgadījumam, kas izlīgšanu attālināja uz ilgu laiku. Vismaz Juris to uzskatīja par gadījumu, Ēriks turpretim bija pārliecināts, ka tā ir ļaunprātība. Bet stāstīsim labāk, ka tas notika.
Skolā tika rikoti pavasara svētki. Pēc mākslinieciskās pašdarbības sākās dejas. Lauma sēdēja netālu no Jura un vēdinājās ar mutautiņu, jo tik jauka un jautra meitene taču nedabūja izlaist nevienu deju. Muziķi alkal uzsāka lēnu valsi. Jurim ļoti gribējās uzlūgt Laumu, bet trūka drosmes. Likās, ja dejos ar Laumu, visiem kļūs skaidrs, ka viņš tajā iemīlējies, un tad sāks birt piezīmes katrreiz, cik redzēs viņus kopā. Viņš cīnījās pret savu vēlēšanos, jo baidījās no zobgalībām, kas viņa tīrās jūtas aptraipītu kā… jā, te viņš nepaguva izdomāt pat salīdzinājumu, kad ieraudzīja pieceļamies Ēriku un nākam uz Laumas pusi. Tātad Ēriks dejos ar Laumu, viņa tam smaidīs un jautri pļāpās, mazliet atliekusi galvu atpakaļ, lai ieskatītos Ērikam acīs.
Viņš vēl varēja pasteigties un pirmais uzlūgt Laumu, bet apmulsums viņu turēja savos valgos, un dažas sekundes izšķīra visu. Ēriks jau atradās pie Jura krēsla stūra un būtu paspraucies garām, ja šajā mirklī Jurim nebūtu vajadzējis pastiept kāju. Ak, un Ēriks bija tāds lempis, ka klupa pāri kaut kam, laikam taču Jura kājai, un nostiepās visā garuma uz grīdas.