Nē, tā neapsveicina uzvarētāju, lin, kamēr uz ļaužu mēlēm varētu atrasties kaut piliens līdzjūtības, Gustavs negribēja bijušajiem radiem un pazīstamiem rādīties. Par ko Kārlēnam bez iepriekšēja darba, bez cenšanās, bez pazemojumiem bagātība piedāvājās neatvairāma, bet viņa tēvam, kas jau kopš bērnības bija tās tvīcis kā līgavas, to pielūdzis līdz ienaidam, tās alcis sapņos un nomodā, atdevis tai savu bērnību, jaunību, bija gatavs upurēt vīra gadus, — viņam bagātība iespļāva sejā kā kaprīza sieviete un ņirgādamās pacēla savās skavās viņa dēlu, šo knēveli, šo… Gustavs satrūkās. Vai tiešām viņš sāks ienīst pats savu bērnu?
īgnums Gustava Līča sirdī neplaka. Tieši otrādi, tas milža arvien lielāks kā piespīlēts augonis un brīžam sāpēja tik neganti, ka Gustavs nevarēja valdīties. Viņš zināja, ka ir muļķīgi izgāzt dusmas uz mazu bērnu, kas neapzinās un nav izdarījis nekādas vainas. Bet viņš nevarēja citādi, viņam vajadzēja uzkliegt Kārlēnam par katru vismazāko nerātnību. Kad pie galda zēns stiepa roku pēc gardāka kumosa, tēvs ņirgādamies atgrūda mazo rociņu: — Ahā, kundziņš grib baltmaizīti, kundziņš grib cukuriņu. Smurguli, vispirms mācies saprast, ko nozīmē rupja maizīte. Tavos gados es pats jau pelnīju sev maizi, vai tu to vari saprast, mīkstmiesi? — Bieži norātais bērns auga bikls un neuzticīgs pret cilvēkiem. Tēva dusmas izraisīja spītu, bērnišķās pieglaušanās alkas izpaudās mīlestībā pret kustoņiem, sevišķi suņiem. Kad Gustavs manīja, ka Kārlēnam silta draudzība ar lielo vilku Neronu, viņš sāka suni dažādi spīdzināt, sita, spārdīja kājām. Kārlēns metās draugu aizstāvēt un elsodams ar mazajām dūrītēm sita tēvam. Likās, ka tēvs to vien bija gaidījis, acumirklī viņš aizmirsa suni un nopēra mazo Kārlēnu.
Trešo gadu skolā ejot, Kārlēns saslima. Drudzis kratīja sīko ķermeni, zēns žēlojās par sāpēm kaklā. Skolotājs aizsūtīja ziņu tēvam. Līcis atbrauca dēlam pakaļ, ietina villainē un veda mājā. Sīks sniedziņš sijāja un bira ragavās guļošajam zēnam acīs. Viņš gurdi pievēra tās, tikai reizēm pamirkšķinādams un glāstoši paraudzīdamies ceļmalas kokos un krūmos.
«,Viņš skatās tā, kā Lūcija skatījās dārzā pēdējās dienās pirms nāves,» iešāvās Līcim prātā. Tālāk viņš negribēja domāt, viņš skatījās, kā uz attālā ezera zvejnieki ar muciņām grieza tīklus. Viņa galva domāja par zivīm, ka derētu tās aizvest mājā pusdienā, bet kaut kur viņa dvēseles dziļumos mutuļoja melna tumsa, nezin kāpēc sirds strauji dauzījās, kāds neapzinīgs prieka vilnis pacēla viņu ka kuģi savā virsotnē. Bet viņš domāja tikai par zvejniekiem un iejautājās Kārlēnam: — Vai tu negribētu pusdienā zivis? Skaties, kur zvejnieki pašlaik velk ārā, aizbrauksim un nopirksim.
— Kā tu vēlies, — Kārlēns gurdi atbildēja.
Nu skaties — kā es vēlos! Bet tu taču pats arī vēlēsies zivtiņas. Tev taču ļoti garšo zivis, vai ne? — Nez kāpēc Gustavs tik ļoti gribēja, lai Kārlēns vēlētos pusdienās ēst zivis.
— Man vienalga.
— Ej nu, nevajag nokārt galvu. Nieka slimība. Tev taču visa dzīve vēl priekšā. Ja man kāds tavos gados būtu pasolījis ziemā pusdienām zivis — kailām kājām būtu aiz
skrējis uz ezeru. Nu, bet es jau zinu, tev taču gribas, tu tikai neatzīsties. Vai brauksim uz ezeru?
— Brauksim, — atbildēja Kārlēns, lai izpaliktu tēvam. Viņam gribējās gulēt, gulēt un elpot siltu gaisu. Aukstums dūrās kaklā kā aizluzuši stikli.
Uz ezera vajadzēja labu laiku gaidīt, kamēr izvilka visu tīklu. Tad izrādījās, ka uz ezera ir tikai strādnieki, tiem zivis jāaizved uz tuvējām mājām īpašniekam, un tikai tas nosvēra un iedeva Līcim.
Mājā Kārlēnu noguldīja mīkstā gultā. Pusmurgos viņš dzirdēja, ka saimniece piesola zivis, viņš it kā ēda, bet asaka iesprūda kaklā un nežēlīgi dūra. Viņš redzēja lielu zivi, tā plātīja žaunas un tvēra gaisu. Nē, tā nebija zivs, tas bija viņš pats, kas slāpa pēc elpas.
— Līča kungs, vajadzētu atvest ārstu. Zēns mokās un murgo, — saimniece runāja Gustavam.
— Labs ir, — atbildēja Līcis, neskatīdamies saimniecei acīs. — Bet ar jauno zirgu aizbrauca uz staciju pēc mašīnu daļām, pasakiet vecajam Strazdiņam, lai iejūdz sirmi un aizbrauc pēc ārsta.
Veco Strazdiņu ar veco sirmi? — saimniece sasita rokas. — Tad pirms pusnakts ārsta nav ko gaidīt.
— Jā, ko es tur varu darīt, — Līcis kļuva pikts. — Vai lai pats jūdzos kamanās?
Vecais Strazdiņš bija apbrīnojami gauss večuks. Kamēr viņš saģērbās, izveda no kūts sirmi, notīrīja, uzlika sakas un iejūdza, īsā ziemas diena gāja pret vakaru. No desmit kilometru tālā miesta ārstu viņš pārveda ap pusnakti.
— Liekas, jūsu dēlam ir difterijā. Palikšu pie viņa pa nakti, jo var iestāties nosmakšana. Baidos, ka būs jāizdara operācija. Neesmu šādam gadījumam sagatavots, tāpēc aizsūtiet kādu cilvēku uz miestu pēc maniem instrumentiem.
Līcis atkal norīkoja veco Strazdiņu. Tas pārjūdza zirgu, ērti iesēdās kamanās un brauca uz miestu. Salds snaudiens bija uzmācies vecajam vīram, viņš pievēris acis un drīz kamanās aizmidzis kā bērns šūpulī — tā vēlāk viņš raudādams žēlojās. Zirgs iegriezies siena ceļā, aizgājis četri kilometri tālajā pļavā un apmeties pie siena kaudzes. Vecītis pamodies tikai, gaismai austot, nosalis gluži stīvs. Mājās viņš pārradās bez instrumentiem, bet to arī vairs nevajadzēja.