Kādā vasaras svētdienā Līcis uzvilka jauno, gaišo uzvalku. uzlika platmali un izgāja pastaigāties. Viņš uzsāka ceļu uz Liniņu mājeles pusi. Tās tuvumā nonākot, viņš izdzirda jautru kņadu un drīz ieraudzīja savas fabrikas jauniešu baru. kas bija starp kokiem uzvilkusi tiklu un spēlēja bumbu. Viņu vidū bija arī Valija. Līci ieraugot, jaunieši aprāvās, smiekli apklusa, un, kaut gan Līcis smaidīdams teica, lai spēli turpinot, viņš redzēja, ka jaunieši nejutās brīvi, kādu laiku bumba vēl lēkāja, bet bez sajūsmas, kungam, ne saviem metējiem par prieku. Jaunieši sāka skatīties pulksteņos un drīz izklīda, teikdami, ka jāiet pusdienās. Valija palika ar Līci divatā un nezināja. ko iesākt: aicināt iekšā, runāties turpat vai ļaut viņam turpināt pastaigu un pašai pazust.
Vēl nākamajā svētdienā Līcis sastapa jautro baru Valijas mājas tuvumā, tad jaunie bija izvēlējušies citu papriecāšanās vietu, un Līcis sastapa Valiju mājas priekšā vienu. Viņš aicināja to līdzi pastaigāties, viņi gāja, un tajā svētdienā Līcis meiteni bildināja.
Labu brīdi viņš Valijas sejā vēroja samulsumu un šaubas, bet tad viņa nostājās tam pretī drošā apņēmībā un teica savu piekrišanu.
Laulības pirmajos gados Līcis jutās atpestīts. Viņš darbojās ne mazāk kā agrāk, bet brīvajās stundās viņam bija tīras dvēseles tuvums, kas atgainīja neapzinīgas bailes un tumšus rēgus. Bieži viņš stāstīja sievai par savu bērnību, par saviem nākotnes sapņiem — kļūt bagātam un varenam, lai apbrīnotā pārākumā nostātos savu pāridarītāju priekšā. Bet par savām pirmajām sievām un dēlu, ipaši par tā nāvi, viņš nespēja runāt. Viņam gribējās par to runāt, likās, ja iedrošināsies piesaukt vārdā šos mocošos spokus, tie izklīdīs kā spiedīga migla saules — sievas dvēseles spodrajos staros. Likās, ka arī Valija gaidīja, lai viņš atklātos viņai pilnīgi. Kādreiz viņa pat iejautājās: — Kāpēc tu nekad nepiemini savus bijušos tuviniekus? Man liekas, tu neesi bijis laimīgs.
Bet Līcis ļoti satrūkās no šī jautājuma, smags riebums un pārmetums iecirta nagus viņa krūtīs, likās, tas uzplēsīs smirdīgo augoni un ilgos gados sakrājušās strutas izlauzīsies ārā un notraipīs visu viņu pašu, viņa mocekļa oreolu, ko tas bija apvijis ap savu galvu, un pēdējo, kas viņam bija, — sievas mīlu. Viņam likās, ka Valija šausmās aizbēgs. Un, ja viņa nebēgtu, ja viņa pieņemtu savu vīru tādu, kāds viņš bija īstenībā, viņš pats no tās novērstos, jo neticētu vairs viņas cildenajai skaidrībai. Viņa zaudētu savu atpestītājas spēku.
Bet Valija laikam daudz domāja par sava vīra dīvaino noslēgtību un reiz sirsnīgas sarunas beigās teica: — Es jūtos kā pasakā princese, kurai karalis atļāvis staigāt pa visu pili. tikai vienā kambarī tā nedrīkst ieiet. Un man, kā lai pasakas princesei, tomēr gribas atslēgt šo aizliegto istabu. Parasti tanī sēdējusi kāda jauna burve, kas princesi sastindzinājusi.
— Un kas noticis tālāk? — Līcis aizsmacis iejautajās.
— Tad nācis kāds karaļdēls un viņu atmodinājis, — Valija iesmējās.
— … un aizvedis sev līdzi, un pils palikusi klusa un drūma, — sakostiem zobiem teikumu papildināja Līcis.
— Nē! — viņš sāka kliegt. — Es tevi nelaidīšu apburtajā kambarī, un lev vajadzēs savu ziņkārību savaldīt!
— Bet, mīļais, — Valijas seja izskatījās satrūkusies,
— tu pārprati. Tā nebija ziņkārība, man tikai likās, ka tevi nospiež kāds neizteikts grūtums un es varētu to atvieglināt. Piedod, es šīm lietām vairs nepieskaršos.
Viņa tiešām vairs nekad neieminējās Līcim par noslēpumu, ko viņš nevēlējās atklāt. Bet likās, ka ļaunā burvība tomēr bija skārusi princesi. Pamazām sāka zust Valijas apgarotais maigums. Uz Līča lielo sapni viņa sāka skatīties kā uz slimīgi patmīlīgu iedomu. Viņa pat centās to pierunāt atmest kārotās atriebes domas.
— Dzīvosim taču reiz kā cilvēki, — viņa teica. — Tavu iedomu dēļ mēs aplaupām paši sevi. Vai mēs esam sev atļāVušies kādu īstu atpūtas brīdi? Pat neviena drauga mums nav.
— Tātad ar mani tev vairs nepietiek? — iecirtās Līcis.
— Ar tevi nevar prātīgi runāt, — atbildēja Valija.
— Vai nu tu esi slims, vai mantrausis.
Beidzot Līcis piedzīvoja pirmo gandarījuma dienu. No patālā dzimtenes pagasta bija atbraucis viņa mātesbrālis. Vecais vīrs bija pazemīgs, sauca krustdēlu par Gustavu un uzrunāja ar «jūs». Līcis nebija augstprātīgs, viņš lika pagatavot sevišķi labas pusdienas, izrādīja krusttēvam fabriku, zirgu staļļus, aizveda viņu uz izkopto lauku māju. Ceļā viņi satika dažus strādniekus un apkārtējos zemniekus, kas, cepures celdami, sveicināja Līci. Viņš vēlīgi atņēma sveicienus, kā jau tas pārākam pienākas. Un to visu redzēja krusttēvs, kas vasaras brīvajās svētdienās bija spiedis Gustu un viņa māti un māsas atkalpot cauro pirtiņu. Beidzot vecais stomīdamies izteica sava gara brauciena nolūku. Viņam vajadzētu naudas. Ja Gustavs nebūtu lepns. Grūti braukt mājā bez naudas. Jaunnedēļ ūtrupe. — Tas dēls Fricis man tāds bez satura, ietaisījis parādus. Vajadzēja man uzņemties, citādi būtu cietumā.
Gustavs iztēlojās, cik ļoti pazemotam vajag justies vecajam Dzirnim, lai brauktu tālo gabalu aizņemties naudu no viņa, citkārt nicinātā cūku Gusteļa. Un, cik pazemotu viņš redzēja krusttēvu, tik paaugstinātu, dižu viņam gribējās redzēt pašam sevi. Viņš neies slkstuļoties, nebūs sīkmanis, kas pirms došanas uzskaita otra grēkus. Viņš īsi noprasīja: — Cik? — piegāja pie atvilktnes un noskaitīja prasīto. Vecajam paspruka pateicības asaras. — Nē, Gust, tu gan esi cilvēks, — krusttēvs jau atļāvās tuvīnāku sirsnību. — Nu gan man būs savā pusē ko stāstīt. Tāda bagātība, un nemaz neesi lepns kļuvis.