Tovakar Līcis bija priecīgs. Viņš pļāpāja ar Valiju, nemanīdams, ka viņas pierē iegūlušas trīs stāvas rievas.
— Dzirnim tu aizsviedi naudu, kaut ne viņš, ne viņa palaidnīgais dēls to nebija pelnījuši. L5et, kad es lūdzu palīdzēt maniem vecākiem un brāļiem, tu atrunājies ar nezin kādiem nākotnes plāniem. Kad es ieteicu paaugstināt jaunajiem strādniekiem algas, lai vismaz vienreiz dienā tie varētu kārtīgi paēst, tu liki pagaidīt, — Valija cirta asi.
— Šis devums ir manu nākotnes plānu piepildīšanās sākums, — Līcis priecājās un nesaprata, ka Valija varēja domāt citādi.
— Vai tu neredzi, ka tava rīcība nav tukša salma vērta, — Valijas vaigi dega purpurā. — Mans salīkušais tēvs arvien vēl stiepj maisus sava meitasvīra dzirnavās, maniem brāļiem es nevarēju palīdzēt tikt pie izglītības. Patmīlīgi ir visi tavi mērķi, un cildenuma trūkst tavos darbos.
Līcis nespēja saprast sievas sašutuma saucienu. Četrdesmit gadu viņš bija lolojis šo smalkās atriebības domu, kā indīgu čūsku to audzējis savā sirdī, — un nu lai viņš mestu to projām, kad tai bija izauguši zobi, kas varēja kost viņa senajiem ienaidniekiem? Nē, Valija nedrīkstēja prasīt, lai viņš pusi mūža aizmestu kā nederīgu lupatu. Dresētā čūska no Līča sirds cirta savu staklaino mēli arī pret Valiju.
— Tātad tu cerēji, ka par tavu mīlestību tev tiks samaksāts? — viņš ņirgājās. — Nu, saki, — cik? Mini summu, tu redzi, es neesmu vairs skops, es dodu pat saviem ienaidniekiem, kāpēc lai nedotu tev!
— Ārprāts vai bezkaunība? — Valija kļuva vēsa un mierīga. — Tad tik tālu mēs un esam. Labi, Gustav, būs labāk, ja vairāk nerunāsim. Kalpo savai iedomai un nebrīnies, ja mūža galā tā tev būs kā dēle izsūkusi visas asinis. Ls jau nezinu, ko tu man slēpi, bet jau sen mani mocīja doma. ka savas divas sievas un dēlu tu esi tai jau upurējis. Un, lai tev nenāktos arī mani upurēt, es aizeju, šinī pašā stundā aizeju. Bet nedomā, ka es būšu starp tiem. kam tu varētu iedvest bijību ar savu bagātību. Aiziešanu es varētu nožēlot tikai tajā gadījumā, ja tu kaut kā spētu parādīt cilvēcību. Ja tu tam pašam Dzirnim butu devis naudu ne aiz atriebības, bet siltas palīdzēt gribas mudināts, es tevi attaisnotu. Bet tagad — nē, es negribu vairāk tev teikt asus vārdus. Varbūt tu tiešām esi slims?
Valija aizgāja, jo Līcis nejuta sevī spēka viņu atturēt.
Gustava Līča dzīvē sākās pēdējais posms — ārējs aug?upgājiens, iekšējs sabrukums. Savu uzņēmumu laukos viņš likvidēja, mašīnas pārdeva pilsētā nodibinātai vilnas apstrādāšanas sabiedrībai, kurā pats kļuva par galveno direktoru. Piepildījās arī sensenais bērnības sapņojums — viņš nopirka muižas centru savā dzimtenes pagastā. Ļaudis cēla cepures viņa priekšā, dažs lūdza naudu vai padomu, bet agrāk kārotā apbrīna viņu acīs Līcim tagad bija vienaldzīga. Viņš arī to vairs nemeklēja. jo, tāpat kā citi ļaudis, bija redzējis un tagad saprata, ka cilvēkiem gan bija cieņa pret naudu kā varas un vēlēšanos piepildījumu simbolu, bet tās īpašnieki — nūja. par tiem klusībā varēja nospļauties. Jo tā tas nu reiz bija, ka nauda mīlēja tikai tos, kas mīlēja un dievināja to, kas nekautrējās bāzt rokas mēslos, ja no tiem varēja izvilki naudas gabalu. — Ozols, kas cauri smiltij laidis saknes trūdainā zemē, ha, ha, ha! — Līcis sāka neprātīgi smieties.
Viss bija velti. Viņa vīzija saruka kā pārplēsts balons. Viņš bija tai ziedojis Lūciju, Martu, mazo Kārlēnu un — Valiju — savu saprotošo draugu. Un arī pats sevi. Viņš nebija atradis pareizo ceļu pārestību atdarīšanai. Vai viņš bija atriebis īstajiem vainīgajiem? Savus tuvākos cilvēkus viņš bija iedzinis nāvē un postā, neprātīgo iedomu dēļ bijis netaisns pret visiem ap sevi — sievām, bērnu, saviem strādniekiem. Un īstie vainīgie? — Tie neizjūta vainas apziņu, tie nejutās pazemoti tāpēc, ka viņš bija kāpis par tiem augstāk. Ne uz viņu, bet citu, nevainīgu cilvēku galvām viņš bija kāpis savā augšup gājienā.
«Cildenuma trūkst visos tavos darbos.» ausīs ieskanējās Valijas vārdi.
Smags riebums smacēja Līci. Viņš devās uz ezeru. Malā nogājis, novilka drēbes un ienira vēsajā ūdenī. Tālāk, arvien tālāk palika krasts. Ticis vidu, viņš apturēja kāju kustības, ar lēniem roku vēzieniem turēdamies virs ūdens.
— Un tagad tu mirsi, slepkava! — Licis ievaidējās un savaldīja roku kustības. Ķermenis pagrima zem ūdens, bet rokas instinktīvi tvēra uz augšu, un viņš iznira virs ūdens.
— Tu mirsi, slepkava! — viņš iekliedzās un atkal pazuda dzelmē. Viņš sarijās ūdeni un sprauslodams uznira virspusē.
— Ak tev negribas vis mirt, vecais suns. Bet Lūcijai un Martai gribējās mirt?
Tur es nekā nevarēju darīt, — taisnojās Līcis. — Viņas slimoja ar plaušām.
— Tā, tā. Bet saki, — vai tu darīji kaut ko, lai viņām gribētos dzīvot? Un Kārlēns? Ja tev tik piepeši nebūtu sagribējies zivju… Ja tu pats būtu braucis pēc ārsta instrumentiem, nevis sūtījis veco Strazdiņu? Zem ūdens, tu nelieti, un vēži lai grauž tavu veco miesu!
Šoreiz Līcis pagrima dziļāk nekā iepriekšējās reizēs. Bailes sagrāba sirdi, tā dauzījās, nevērodama kārtējo ritmu. Līcis ķepurojās rokām un kājām un beidzot dabūja galvu virs ūdens. Kāri tverdams gaisu un sprauslodams ūdeni no plaušām, viņš strauji airējās uz malu.
Krastā starp kokiem mirgoja un laistījās spoži apgaismoti logi. Tā taču ir viņa pils, viņa mūža sapnis. Un to kopā ar viņa pārējiem īpašumiem lai mantotu krusttēvs
Dzimis! Kā viņš nebija padomājis, ka jāuzraksta testaments. Bet kam lai viņš novēl savu bagātību?
Jautras balsis un saucieni tuvojās ezeram no parka puses. Šur tur starp krūmiem pazibēja kabatas laterniņu spožās staru šķipsnas. Tātad viesi iznākuši ārā meklēt jubilāru. Ātrāk, ātrāk jānokļūst krastā, lai pagūtu vēl apģērbties!