Līcis nokļuva malā reizē ar meklētājiem. Satraukumu nenomierinājis, viņš izlēca no ūdens un tvēra drēbes. Dāmas spalgi iespiedzās un saskrēja krūmos.
— Nu. tas nu ir oriģināli!
— Lieliski!
— Mūžīgās jaunības pārbaude!
— Bravo! Bravo!
Vīriešu izsaucieniem pievienojās aplausi.
Viesu ielenkts, Līcis soļoja atpakaļ uz savu pili. Viņš bija atkal pilnīgi mierīgs.
— Kādas muļķības gan cilvēkam var ienākt prātā dzērumā! — viņš norūca it kā taisnodamies.
BRILJANTA GREDZENS
Rūtai bija mātes dots gredzens, plats, masīvs, zelta, lielu, mirdzošu galvu. Pavisam nemoderns. Valkāt tādu nevarēja; skaidrs, ka jānes zeltkalim pārtaisīt. Rūta apspriedās ar istabas biedreni Melitu. Abas bija vienis prātis, ka tagad tādus nevalkā. Bet ka lai nes zeltkalim, ja nav ne mazākās jēgas par gredzena akmens vērtību? Gredzenu mātei viņas jaunības dienās dāvinājis brālis — oficieris Pēterburgā. Spriežot pēc tā, ka krusttēvs nevērtīgas lietas nemēdza dāvināt, arī šis gredzens varēja nebūt ar vienkāršu stikla galvu. Bet kā lai to izpētī? Aiznesīs zeltkalim, tas pateiks — slīpēts stikls un tādu pie pārtaisīšanas arī ieliks.
— Zini ko! — iesaucās Melita. — Visvaldim ir kāds zeltkalis labi pazīstams, gandrīz draugs, viņš varētu aiznest tam. Draugu taču kaunēsies krāpt.
— Lieliski! — nopriecājās Rūta. — Iesim meklēt tavu Visvaldi.
Visvaldis skaitījās Melitas līgavainis. Vismaz viņš pats sevi par tādu uzskatīja, kaut gan Melita vēl nebija skaidrībā, vai savu sirdi dāvāt un roku uzticēt žurnālistam Visvaldim vai juristam Indriķim. Pārdrošais, pat drusku nežēlīgais Indriķis viņai patika labāk par apnīkstoši uzticīgo Visvaldi, bet par Indriķi nevarēja gluži droši zināt, vai viņa brīžiem nopietnā, brīžiem jocīgā valoda nozīmē bildināšanas ievadījumu vai ir vienkārša ķircināšanās. Visvaldis bija gatavs ņēmējs rītā vai vakarā, naktī vai dienā. Bet taisni tāpēc, zinādama, ka kurā katrā brīdī Visvaldim var pārnest ar mazo pirkstiņu un tas būs klāt kā cīrulis pavasarī, Melita vēl kavējās teikt īso, bet svarīgo vārdu «jā». Tā kā Visvaldis atkal par visu vairāk vēlējās dzirdēt taisni šo vārdu no Melitas lūpām, viņa skrējienā pēc šī vārdiņa nolika dažādus šķēršļus. Vispirms viņa sarunā, starp citu, izteicās, ka nekad neprecēs vīru, kuram nebūs sava — vismaz divistabu dzīvokļa. Liktos, ka tā ir ārkārtīgi dabiska un pieticīga prasība normālos apstākļos, bet, tā kā Rīgā pašlaik bija sīvākie dzīvokļu krizes gadi, Visvaldis dabūja diezgan noskrieties, kamēr Pārdaugavā atrada divu istabu dzīvoklīti koka mājā bez ērtībām, un par to pašu vēl samaksāja atkāpšanās naudu.
Dzīvoklis nu bija, bet vajadzēja arī mēbeļu, jo tukšās istabās Melita tik un tā nenāks. Kā tikt pie mēbelēm, to Visvaldis ar visu žurnālista apķērību nevarēja izprātot. Uz nomaksu? Labi, bet iemaksa tomēr vajadzīga. Un visa brīvā nauda bija izgājusi, dzīvokli noīrējot. Paņemt no krājkases? — Nebūs viegli atdot. Sanāks reizē daudz maksājumu — par dzīvokli, par mēbelēm, procenti krājkasei, un dzīvot arī vajadzēs. Skopi maksāja izreklamētā rīta avīze. Visvaldis skrēja no rīta līdz nakts vidum un tad vēl ne reizi nebija ar rindiņām sadzinis vairāk par simt piecdesmit latiem mēnesī. Negodīgi pārkreditēties, kā darīja daudzi kolēģi, paņemot preces uz nomaksu un maksājot tikai caur tiesu izpildītāju un vēl biežāk pavisam ne, Visvaldis negribēja. To nepieļāva viņam no tēva — skolotāja jau bērnībā ieaudzinātie stingrie morālie balsti.
Kad Rūta ar Melitu ieradās pie Visvalža Pārdaugavas dzīvoklī, viņš bija bezgala priecīgs un arī apjucis. Melitu redzēt arvien bija prieks, bet, ka Melita redzēja viņa tukšās istabas, tas vairs nebija priecīgi.
— Tu jau te dzīvo kā Diogens mucā, — zobojās Melita.
— Jā, un vai Diogens ar savu mucu nav kļuvis nemirstīgs? — atjokoja Visvaldis.
— Interesanti, ja Diogens būtu gribējis precēties, vai viņš arī sievai liktu dzīvot mucā? — zīmīgi izmeta Melita.
— Ja būtu atradis kādu, kas viņu īsti mīl, man liekas, ta labprāt dzīvotu pie viņa arī mucā, — mērķēja pretim Visvaldis.
— Bet. tā kā viņš tādu nav atradis, tas nozīmē, ka sievietēm jau toreiz veselais prāts ir bijis stiprāks nekā vīriešiem, — nepārprotami pielika punktu Melita.
Visvaldis saprata. Un, kaut gan viņš simtreiz labāk redzētu Melitu, kas mīlā zaudējusi sajēgu par reālām lietām, viņš tomēr nespēs atteikties no viņas arī tad, ja tā nāks pie viņa, ne drusciņu nepazaudējusi no sava veselā sievietes prāta. Tātad nemēbelētā «muca» Melitu neiemānīt. Un galu galā viņai taču bija taisnība. Visvaldim pietika ar gultu, galdu un krēslu, bet neviena kārtīga namamāte ar tādu drazu nevarēs apmierināties.
Rūta izstāstīja savu klizmu ar gredzenu. Visvaldis labprāt uzņēmās aiziet pie pazīstamā zeltkaļa. Viņš bija priecīgs pakalpot Melitas draudzenei, jo tad tuvākajās dienās bus iemesls aiziet pie meitenēm ciemā.
*
Visu nakti Visvaldis smaka nost Diogena mucā, kā viņš tagad domās dēvēja savu dzīvokli. «Mēbeles! Mēbeles!» — šo vārdu viņš čukstēja tikpat kaislīgi kā «Melita». Sapņos viņš redzēja Melitu, kas bija paslēpusies aiz mēbeļu kaudzes kā aiz barikādēm, reizēm paceldama galvu un ķircinoši iesmiedamās. Pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tvēra skapjus, platas laulības gultas, ozola galdus un gribēja tos atbīdīt malā, lai tiktu pie Melitas. Bet mēbeles bija ka apburtas. Atbīdījis skapi, viņš ķērās pie gul tas. Kamēr atgrūda to, skapis jau stāvēja vecajā vietā. Izmisis viņš pamodās un noslaucīja sviedrus.