Otrā dienā, uz darbu iedams, Visvaldis iegriezās mēbeļu veikalā tikai apskatīt un cenas paprasīt. Gulta, dīvāns, skapis, galds, seši krēsli — kopā sanāca ap tūkstoš latu. Barga summa. — Ja jiis iemaksājat divi simti, pārējo mēs dodam uz gada nomaksu, un tad jums mēnesī iznāk maksāt tikai septiņdesmit latu, — līdz durvīm pavadīdams, skaidroja veikalnieks.
Visvaldis bija satriekts. Gada laikā izdot liekus tūkstoš latus — to viņš nevarēja. Bet divus gadus Melita nez vai gaidis, un pa to laiku tas krupis, tas Indriķis var Melitu bildināt, un prom viņa būs. Un viss to nolādēto, sasodīto mēbeļu dēļ! Nē, tomēr jāmēģina kaut ko izdomāt, atrast kādu blakus darbu.
Pie reizes Visvaldis iegriezās pazīstamā zeltkaļa veikalā ar Rūtas gredzenu. Zeltkalis iepleta acis:
— Klausies, — kur tu tādu ķēri? Tā taču īsta miera laika prece, vesela bagātība! Vai tu nevarētu man to pārdot? Tev kā draugam trīs simti latu bez kaulēšanās!
— īstenībā tas nav mans, bet… — Visvaldis sastomījās. Trīs simti latu — tas bija vairāk, nekā vajadzīgs mēbeļu iemaksai.
— Zēl, — novilka zeltkalis. — liet vai tu nevarētu atvest man īpašnieku, varbūt viņš pārdod. Kas viņš ir — bagāts, nabags?
— Es parunāšu ar viņu pašu un pienākšu vēlāk, Visvaldis izvairījās.
— Mēģini pierunāt. Tev par starpniecību piecdesmit latu, — zeltkalis bija iekarsis.
Visvaldis izgāja uz ielas, kā sitienu dabūjis. Trīs simti piecdesmit latu un Melita! Bet tas ir Rūtas gredzens. Pārdot — vienkārša zādzība. Pierunāt Rutu pārdot un naudu aizņemties? Nē, Rūta izstāstīs Melitai, un Melita ar savu veselo prātu vērtēs, ka pilnīgi uz parāda ņemtas mēbeles tikpat kā pašam nepieder. Bez tam grūti ticams, ka Rūta būs ar mieru gredzenu pārdot. Tādiem kantora skuķiem patīk spēlēt grāfienes. Saskatās dažādas kinodīvas un bieži vien pat katūna kleitas uzšuj ā la Greta Garbo. Un tad padomājiet — īsts briljants! Tas taču paceļ meiteņa akcijas par simt procentiem, vismaz savās un biedreņu acīs.
Visvaldis aptaustīja kabatā masīvo briljantu. Te nu bija trīs simti piecdesmit latu, un tiem pretim varēja stādīt to, ko viņš bija iedomājies par savu mūža laimi. Nepasteigsies viņš, pasteigsies Indriķis. Galu galā Rūta taču nezina sava gredzena vērtību, un tāpēc viņai nebūs nodarīta ne mazākā pārestība, ja pateiks, ka gredzenā bijis vienkāršs stikls. Smieklīgi, kāpēc viņai vajadzīgs tik dārgs gredzens? Uzzinās bandīti, un tad vientuļākā vietā lai vairs nerādās. Lai prasītu kam prasīdams, kas ir vairāk — izpostīts cilvēka mūžs, kāds bulu viņam bez Melitas, vai tukša greznošanās kāre ar īstu briljantu, kā Rūtai, nu — paldies, katrs teiks, ka laime nāk tikai vienreiz. Palaidīsi garām — otrreiz ne lūgšus neatlūgsi. Un Rūta — ko viņa būs zaudējusi? Aiznestu gredzenu pati, zeltkalis ieliktu vienkāršu stiklu, un viņa vēl piemaksātu par pārtaisīšanu.
* Zaglis un ķeceris!» Visvaldim pa deniņiem iesita ieaudzinātie godīguma principi.
Viņš iebāza roku kabtā, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis gredzenu, bet atkal izrāva to. kā karstu akmeni saķēris.
«Nē,» viņš noņēmās, iedomādamies savu tēvu — skolotāju. «Es tomēr neņemšu.» Atvieglinošs siltums apskaloja Visvalža sirdi. Ķermenis atslāba, liels prieks un miers iestājās nepatīkamā sasprindzinājuma vietā. Viņš atgriezās atpakaļ, lai aiznestu gredzenu zeltkalim un liktu to pārtaisīt pēc Rūtas prāta.
Garām ejot, viņš uzmeta acis tālruņa būdai un pēkšņā uztraukumā sastinga. Būdā stāvēja Indriķis un smaidīdams runāja klausulē. Nepārprotami — viņš saru nājās ar kādu dāmu. Visvaldim pēc lupu kustībām pat likās, ka viņš izrunā Melitas vārdu.
Visas labās apņemšanās mirklī bija aizmirstas. Kā ugunsgrēku dzēst Visvaldis aizdrāzās pie zeltkaļa.
— Zini. īpašnieks ir ar mieru briljantu pārdot. Es nupat sazvanījos. Tikai briljanta vietā jāieliek pilnīgi līdzīgs, slīpēts stikls. Gredzens tam mātes dāvināts, un tāpēc, kamēr māte dzīva, viņam neērti gredzenu pārdot.
Visvaldis saņēma trīs simti piecdesmit latu. Ar zeltkali vienojās, ka par gredzena pārtaisīšanu tas paturēs pāri palikušo zeltu. Arā nākot, Visvaldim likās, ka draugs smīnēja.
No zeltkaļa viņš devās uz mēbeļu veikalu, un tās pašas dienas vakarpusē smagais auto aizveda mēbeļu kravu uz Pārdaugavu.
Visvaldis piezvanīja Melitai: — Vai tu neatbrauktu apskatīt, kā izskatās Diogena mucā, kad tā mēbelēta?
Protams, Melita aizbrauks. Atbraukusi palīdzēja novietot mēbeles pēc savas gaumes, pārbaudīja skapja noderīgumu, novērtēja, cik personas varēs nosēdināt pie izbīdāmā galda, apsēdās jaunajā dīvānā. Kaldams dzelzi, kamēr karsta, Visvaldis nosēdās blakus un beidzot dzirdēja no veselā prāta sievietes ilgi gaidīto un dārgi maksāto «jā» vārdu. Nezin vai viņa prieks būtu mazāks, zinot, ka Melita vakar vakarā bija vaigu vaigā sastapusi uz ielas Indriķi ar citu dāmu pie rokas un šodien no darba biedrenēm noskaidrojusi, ka viņš taisoties precēt sava filistra meitu. Lai nu bija kā būdams, Visvaldis bija laimīgs, un, tā kā pasaulē laimes ir tik maz, tad taču nebija nekāds grēks samaksāt par to ar Rūtas briljantu.
Visvaldis ar Melitu salaulājās klusībā, bez kāzu mielasta un citiem liekiem izdevumiem. Melita izrādījās prātīga sieva un paturēja darbu, kamēr būs nomaksātas mēbeles un iegādāts cits nepieciešamais. Ko viņa arī mājā lai sadarītu caurām dienām viena pati? Tā jau garie vakari, kamēr Visvaldis bija darbā, likās baigi un mocoši.
— Mīļo Visvaldi, — viņa lūdzās, — es nevaru panest vientuļos vakarus. Izīrēsim pagaidām vienu istabu Rūtai.
Visvaldis atzina, ka Melitai vajadzīgs pa vakariem kāds cilvēks, bet viņam labāk butu palicis, ja tā nebijusi Rūta. Rūtu uzskatot, viņam nācās atcerēties kļūmīgo gadījumu ar gredzena briljantu. Ret viņš neiedrošinājās iebilst ne vārda pret Rutas pārnākšanu viņu dzīvoklī. Viņš pat izlikās sajūsmināts par šādu izeju.