Pirmajā laikā Visvaldis bija ļoti rūpīgs un gādīgs pret Rūtu. Ja vakargs Rūtas nebija mājā, Visvaldis bija tas, kas iedomājās uzlikt tējas traukam sildītāju. Pat pie galda viņš vispirms pakalpoja Rūtai, tad Melitai. Viņam bija mocošas bailes no Rūtas, sevišķi no viņas rokām. Kaut kādu splīnīgu iedomu dēļ viņa valkāja gredzenu ar slīpēto stiklu labās rokas pirkstā, un viņai bija Visvalža acīs nepatīkama paraža mūžīgi vērst uzmanību uz šo gredzenu. Daudzreiz sarunās, kad Rūta intensīvi centās rast ātru un veiklu atbildi, viņa raudzījās gredzenā tik cieši, it kā tajā nebūtu iemontēts vienkāršs stikls, bet teiksmains gudrības akmens. Vieglākās sarunās un teātru starpbrīžos Ruta saņēma gredzenu ar kreisās rokas pirkstiem un grozīja to uz priekšu un atpakaļ, un tad nevarēja saprast, vai viņa smaidīja par sarunu vai stiklā lūstošo gaismas staru rotaļu.
Kādu laiku Visvaldis cieta Rūtas klātbūtni ar pašmocītāja baudu un noziedznieka bailēm. Arvien viņam atkal un atkal bija jāskatās uz Rūtas gredzenoto roku, un katrreiz viņš riebumā nodrebēja. Kad Rūta nejauši piemetās viņa rokai ar auksto gredzena stiklu, viņam likās, ka
pieskāries auksts, indīgs krupis, un Visvaldis steidzās virtuvē, mazgāja un berza rokas ar ziepēm.
Ar laiku šī netīrības un riebuma sajūta kļuva gluži slimīga. Visvaldim likās, ka visur, kur pieskārusies Rūtas roka, palicis nenomazgājams netīrums. Durvju rokturus riebās ar kailu roku vērt. Ja nebija rokā cimdu, Visvaldis nospieda rokturi ar elkoni. Sāda kustība pal tik tālu pārgāja paradumā, ka viņš arī darba vietā bieži durvis atspieda ar elkoni, saceldams kolēģos smieklus.
Tā kā Rūta arvien palīdzēja Melitai mazgāt traukus, Visvaldim ēdiens sprieda kaklā, iedomājoties, ka gredzens pieskāries šķīvim. Viņš pierunāja Melitu mājā vairs pusdienas negatavot, bet pēc darba aiziet paēsi ēdienu veikalā. Lai rītos un vakaros nebūtu kafija un tēja jādzer no Rūtas slaucīta trauka, Visvaldis sasila savu parasto krūzīti un nopirka jaunu, atšķirīgu, tāpat nazi, dakšiņu un karotīti, un pēc lietošanas katrreiz nomazgāja tos pats. Kad sievietes brīnījās par šādu rīcību un rādīja apvainotas sejas, Visvaldis ņēmās gari un plaši izskaidrot, ka neesot humāni uzkraut visus mājas darbus vājākajam dzimumam, sevišķi vēl šinī gadījumā, kur visi esot vienlīdz nogurdināti maizes darbā.
Vismocošākās Visvaldim likās svētdienas, kad dienas lielāko tiesu vajadzēja palikt mājā. Melitai patika kāršu spēle, un tāpēc Visvaldim stundām ilgi bija jāiztur neizsakāmā mocība saņemt kārtis no Rūtas rokām. Kā naža asmens viņam grieza Rutas paradums piesist ar gredzenu uz galda pie izspēlētās kārts, ja tā bija izdevīgi ņemams, tā ka galds noklaudzēja. Vairākas reizes Visvaldis izskrēja virtuvē mazgāt rokas, tik lipīgi netīras tās likās. Pēc kāršu spēles Melita ar Rūtu apsēdās uz dīvāna paknibināt rokdarbus. Visvaldis slepeni sekoja Rūtas gredzenotās rokas kustībām. Kā tad! Pļāpādama viņa ļāva rokdarbam noslīdēt klēpī un, delnu uz augšu izvērsusi, ar rokas virspusi glaudīja dīvāna atzveltni. Visvaldis riebumā saīga. Nekur, nekur savā mājā vairs nebūs vietas, kur varētu droši patverties.
Nākošajās svētdienās Visvaldis bēgtin bēga no mājas. Ja Melita nenāca līdzi, viņš viens pats visu rīta pusi blandījās pa ielām, pusdienas paēda ēdienu veikalā, vakarpusēs klaiņoja no viena kino uz otru un vakarā kā nokaunējies suns līda uz māju. Ja dzīvoklis bija tumšs, viņu pārņēma atvieglojums — nebūs jāsatiekas ar Rutu.
Beidzot Visvaldis bija tik tālu nomocījies, ka pat naktis vairs nevarēja atbrīvoties no netīrības sajūtas. Ja pa miegam roka pieskārās vēsajai gultas malai vai sienai, viņam šķita, ka pieskāries aukstam knipim. Baiļu nomākts, viņš uztrūkās, sirds dauzījās, sviedri pārklāja ķermeni, rokas likās mitras un lipīgas. Viņš cēlas un gāja virtuvē tās mazgāt.
— Es laikam zaudēšu prātu! — velti iemigt cenzdamies, čukstēja Visvaldis. Nē, viņš noņēmās. Tā nedrīkst vairs ilgāk būt. Jātiek vaļā no Rūtas un nešķīstā gredzena. Visvaldis saņēma sevi kā puiku aiz auss un saraustīja.
Izvēlies, — viņš teica sev stingri, bet tik klusu, ka pat blakus guļošā Melita neko nedzirdēja: — Slimīgu nīkšanu vai drosmīgu atbrīvošanos! Katram sodam seko izpirkums, un vai man nieka gredzena deļ visu mūžu jāstaigā kandalās?
Visvaldis uzsāka atbrīvošanās gājienu. Vispirms viņš sameklēja labāk atalgotu darbu konkurences laikrakstā. Pirmojalgu saņēmis, devās uz dzīvokļu biroju un pēc mēneša. neteicis Melitai ne vārda, ar eksprešu palīdzību pārkravājās uz jaunu dzīvokli. Dīvānu, kuru Rūta bija glaudījusi ar savu gredzenoto roku, un kušeti, uz kuras tā bija gulējusi, viņš vispirms aizsūtīja pārvilkt ar jaunu drānu. Rūtas istaba novietoto galdu nodeva pārkrāsot. — Mēbeles jāpieskaņo sienām, — Visvaldis vēlāk paskaidroja vīra dīvainības pārsteigtajai Melitai.
Pēcpusdienā viņš sagaidīja Melitu tas darba vietā un aizveda uz jauno dzīvokli.
Bet kur tad Rūtas mantas? — Melita izsaucās apmulsusi.
— Palika turpat. Vecais dzīvoklis ir samaksāts līdz piecpadsmitajam, un šo divu nedēļu laikā viņa var izšķirties — paturēt dzīvokli vai meklēt istabu. Man apnikuši apakšīrnieki, tagad mēs dzīvosim paši sev.
No darba pārnākusi, Rūta atrada tukšu dzīvokli. Viņas nedaudzās mantiņas bija saliktas grāmatu plauktā un zemē. Kušete, uz kuras tā visu laiku bija gulējusi, tāpat galds un krēsls bija prom. No virtuves plaukta vientuļa un bēdīga blenza viņas krūzīte. Mēteli nenovilkusi, iz brlnā un nesaprašanā Rūta atslīga uz plīts malas.