— Kāpēc? Kāpēc? — viņa čukstēja. — Kā no spitālības bēgdami…
Sastingusi viņa ilgi raudzījās gredzena stiklā, bet viņai ne prātā neienāca, ka lielākajam apvainojumam, kādu tā piedzīvojusi savā mūžā, par iemeslu bija taisni šis gredzens.
*
Jaunajā dzīvoklī Visvaldis jutās nobēdzis no Rūtas un vajātāja gredzena. Atvaļinājumu viņš ar Melitu pavadīja laukos, kur ļaudis gredzenus nevalkāja, un tā kādu laiku viņam nekas neatgādināja Rūtu. Pēc saņemtā apvainojuma Ruta pie Melitas vairs nenāca. Likās, ka Visvaldis būs atveseļojies no netīrības mānijās un pašpārmetumiem.
Bet tad rudenī atnāca kāda Melitas paziņa un stāstīja, ka Rūta zaudējusi darbu. Mēģinot pelnīties ar mācību stundām bērniem, bet maz vien nopelnot. Esot ieķīlājusi savu gredzenu ar spožo galvu, bet maz dabūjusi arī par to, briljants nebijis īsts.
Visvaldis izskrēja no mājas. Atkal bija pieminēts Rūtas gredzens, un domas sāka džinkstēt galvā, it kā viņš būtu to pret stenderi apdauzījis. Likās, ka kāds viņu mudinātu atdot Rūtai par briljantu saņemto naudu, bet tās vairs nebija. Un, ja arī sadabūtu, Rūta ar viņu negribētu vairs pat runāt, ne vēl pieņemt naudu kā palīdzību. Tad vajadzēja atzīties kļūmīgajā kārdinājumā, bet to Visvaldis nevarēja. Tik daudz spēka viņam nebija. Kamēr nepatīkamais noslēpums piederēja viņam vienam pašam, viņš varēja iet cilvēkos paceltu galvu un nopurināt sīkos putekļus no goda svārka. Atklāšanās draudēja notašķīt viņa ārpusi nenomazgājamiem traipiem.
Visvalža skats atkal kļuva noasināts pret katru netīrību. Viņš iegādājās kabatā nēsājamu spirta pudelīti un vati un pēc katras sasveicināšanās noberza rokas ar spirtu. Tāpat ēdienu veikalos šķīvjus, nazi un dakšiņu vispirms nodezinficēja. Apkalpotājas viņš bāra par netīriem priekšautiem un galdautiem. Papirosu vairs nelika tieši mutē, bet iesprauda dzintara iemutnī, ko pirms lietošanas rūpīgi notīrīja. Uz ielas viņš ne vienreiz vien sarāja aukles, kas zemē nokritušos knupīšus noslaucīja priekšautos un tādus atdeva mazajām mutītēm.
Reiz Visvaldis gāja gar Daugavmalu. Ostas strādnieki bija sasēdušies saulē un ēda līdzpaņemtās maizes. Melnām, eļļainām rokām tie lauza rupjo, taukiem apziesto maizi un bāza mutē, no pudelēm piestrēbdami pienu. Visvaldis nenocietās un apstājies sāka strādniekiem paskaidrot tīrības nozīmi un netīrības riebīgumu.
Viens no pusdienotajiem, bārdains večuks, smīnēdams pagriezās pret Visvaldi, piemiedza vienu aci un atteica:
— Es tev, dēls, sacīšu — tīram cilvēkam viss tīrs, netīram i roze smird pēc mēsliem.
Visvaldis sarāvās, kā pļauku dabūjis. Veča vārdi viņam apžilbināja acis kā spogulī atstarota saule.
Apstulbis viņš gāja pa ielām, nevērodams virzienu un neapjauzdams, kur atrodas un kurp vēlas nokļūt. Viņš neredzēja, bet juta, ka tam apkārt ir koki un krūmi, tālāk atradās kāda celtne, kur gāja un nāca cilvēki. Visvaldis pacēla acis — katedrāle. Tā bija pareizticīgo katedrāle. Bērna dienās Visvaldis te bija bieži vests, pareizticīgie vecāki tam bija mācījuši krustu mest un nolikt svecītes pie svēto tēliem. Skolas un vēlākos gados baznīca Visvaldi vairs nepievilka, viņš bija aizmirsis, kādus brīnumus darījis katrs svētais, kādas vainas kuram jāsūdz un kādus grēkus kurais piedod. Nelādzīgu domu nomākts, viņš pagriezās pret katedrāles durvīm un gāja iekšā. Ubagotājas vecenes pasteidzās viņam atvērt durvis. Baznīcā dziedāja koris kā paslēpies eņģeļu bars, garīdznieki nāca un mainījās, dažādās balsīs skaitīdami svētus vārdus. Sievietes nesa degošas svecītes un nolika pie svēto kājām, mezdamas krustus un skaitīdamas lūgšanas. Visvaldis atjēdzās tikai tad, kad koris un garīdznieki bija apklusuši. Ārā iedams, viņš visu savu naudu sadalīja ubadzēm, katrai pa latam, pa diviem. Viņš nemanīja, ka tās sametās acīm un viņam aiz durvīm tiekot, sačukstējās:
— Grēcinieks.
— Grib atpirkties.
Visvaldis nezināja, kas, varbūt kāds svētais, viņam bija norādījis izpirkšanās ceļu. Tagad viņš bieži apmeklēja baznīcu, sadalīja savu naudu ubagiem un atgriezās mājā ar tukšu maku un atvieglinātu sirdi. Ari ielu stūros sēdošiem ubagiem viņš nepagāja ka agrāk neredzīgi garām, bet iesvieda tiem saujās kādu naudas gabalu. Ja agrāk kāds ubags bija piezvanījis pie Visvalža dzīvokļa durvīm, viņš dzina to prom, pat draudēdams ar policiju. Tagad viņš tos samulsināja ar neparasti lieliem naudas devumiem. Ubagiem laikam bija sava sazināšanās par dzīvokļiem, kur tos noraida un kur kaut ko pasniedz. Svētdienās ik stundas skanēja Visvalža dzīvokļa zvans, ubagi nāca, gan klusi klanīdamies, gan izlīdami vārdu plūdos par savu posta dzīvi. Praktiskā Melita bija kļuvusi gluži nervoza par Visvalža dīvaino pārvērtību. Viņu vīrs skubināja būt taupīgai katrā sīkumā, bet nu pats svieda naudu visiem pasaules vazaņķiem. Kad nelīdzēja prātīga aprunāšanās, jo sieva gluži labi manīja, ka, viņai dzirdot, Visvaldis gan uzkliedza ubagotājiem, bet slepus iegrūda tiem saujā jau sagatavotu naudas gabalu, Melita raudāja histēriski bez izlikšanās un piedraudēja no Visvalža aiziet — kaut vai uz ielas ubagot.
Visvaldis sarāvās. Intuitīvi viņš arvien bija jutis, ka Melita pret viņu vērstus draudus var arī izpildīt. Vai tas būtu Melitas rakstura vai mīlas trūkuma dēļ pret viņu — tik tālu Visvaldis nekad nebija centies aizdomāt.
Visvaldis baidījās iet katedrālē. Aizdurvē arvien stāvēja tās pašas vecenes, tās Visvaldi jau pazina, un neērti būtu pārtraukt dāvanu pasniegšanu.
Iedams cauri Iekšrīgai, Visvaldis uzmeta acis kādai baznīcai. Durvis bija vaļā, iekšā skanēja ērģeles. Viņš nenocietās un iegāja. Lēnā gaitā ļaudis gar baznīcas solu malām devās pie bikls krēsliem un, grēkus izsūdzējuši, atgriezās solos. Viņu sejās Visvaldis redzēja patīkamu apmierinātību un drosmi. Grēki tiem bija piedoti, nu varēja turpināties agrākā dzīve, un, kad sirdīs atkal būs sakrājušies netīrumi, viņi atnāks, parādīs tās garīdzniekam, un viņš ar pāris vārdiem nomazgās tās baltas kā zīdaiņu autiņus. Vienu mirkli arī Visvaldim gribējās pieiet pie grēku uzklausītāja un saņemt atlaidas. Bet nē, pastāstīt kādam, ka viņš, skolotāja dēls, rīkojies kā vienkāršs zaglis, — to viņš nevarēja. Viņam likās, ka ar tādu atzīšanos apgāna tēva un mātes piemiņu. Smaguma pilns viņš atstāja katoļu baznīcu un gāja tālāk.