Arī Doma baznīcas durvis bija vaļa. Luterāņu baznīcās Visvaldis reti bija iegriezies, tagad viņš gāja iekšā ar pēdējām atbrīvošanās cerībām.
— Es savus grēkus sūdzos, — skaļi dziedāja draudze, un dievgaldnieki lasījās ap altāri. Mācītājs iznāca, paņēma sudraba šķīvi ar dievmaizēm un izdalīja tās svētuma alkstošām mutēm. Tad viņš pacēla vīna biķeri un deva pēc kārtas no ta nodzerties.
«Cik riebīgi,» nodrebinājās netīrības sajūtas nomocītais Visvaldis. «Visi no viena biķera.» Lai vai kas, viņš nevarētu pielikt savas lūpas traukam, kur skārušās klāt tik daudzu mutes.
Bet tad skaļi un svētsvinīgi noskanēja mācītāja vārdi: Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā.
«Jūsu grēki jums piedoti…» — cik vienkārši tas bija. Bez iepriekšējas, skaļas izsūdzēšanas, nemaz nejautādams un nezinādams, ko katrs nodarījis, mācītājs piedeva grēkus.
Nākošajā dienā Visvaldis pierunāja Melitu kopīgi aiziet pie luterāņu mācītāja un iestāties draudzē.
— Vai nevarētu nākamajā svētdienā mūs pieņemt pie dievgalda? — pēc draudzes nodokļa samaksas nepacietīgi jautāja Visvaldis.
Mācītājs sajūsminājās par dedzīgo savas draudzes jauno locekli.
Svētdien Visvaldis kopā ar citiem dievgaldniekiem nostājās pie altāra. Kad mācītājs pienāca pie viņa un pielika pie lūpām vīna biķeri, roka ar ierasto kustību tvēra kabatā pēc spirta pudelītes un vates kumšķa, lai notī rītu trauka malu. Bet Visvaldis vēl laikā attapās, ka te nevar rīkoties kā krogā, saņēmies viņš ar lūpām sagrāba biķera malu un uztraukumā pagāza to tik strauji, ka vīns uzlija uz zoda un svārku stūra. Labi, ka roka, spirta pudeli meklējot, jau bija iebāzta kabatā, ātri viņš izrāva mutautiņu un noslaucījās.
Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā, — noskanēja mācītāja balss.
Pašapzinīgi, kā agrākos laikos, Visvaldis, uz māju ejot, paņēma Melitu pie rokas. Ubagiem ielas malās viņš uzmeta vienaldzīgu skatu. Velti Melita baidījās, ka Visvaldis raus ārā naudas maku, un viņai tā negribētos pēc dievgalda rāt vīru par izšķērdību.
LOĢISKA SIRDSAPZIŅA
Ostas strādnieki, turpat Daugavas krastā apsēdušies. ēda pusdienas. Daži bija sametušies pulciņos un, paslepus no kabatām degvīna pudeles izvilkuši, laida tās apkārt, pēc katra malka nosēkdamies un rupjmaizi paozdami un piekozdami.
Atsevišķi, kājas akmeņainajam krasta nostiprinājumam pārkāruši, sēdēja Vilis Lauciņš un Jānis Vilks. Maizi no papīra iztinuši, tie gausi koda kumosus un runājās, acis reizēm pamezdami atpakaļ uz jautrajiem darba biedriem.
— Rīt apspriede aiz Brūnsa fabrikas, — Lauciņš paklusu teica Vilkam.
— Cikos?
— Astoņos vakarā. Brauc ar velosipēdu kā dabas baudītājs. Es apmetlšu līkumu no otras puses.
— Norunāts, — Vilks pamāja ar galvu. Viņš skatījās uz Daugavas lejas galu. kur debess un ūdpņu zilgmē pavīdēja balta bura. Viņu arvien valdzināja ūdeņu smarža, kuru visīstāk varēja just upes vai ezera vidū, jo malā to pārspēja lapu un ziedu aromāts.
Paskaties, Vili, — Vilks rādīja buru tālumā. — Ļaudis pabraukājas darba dienā. Eh, ja man reiz būtu atvaļinājums un es varētu tā labi augstu Daugavā iesēsties laiviņā un nobraukt līdz jūrai! Goda vārds, es būtu ar mieru pusgadu badoties, ja tikai varētu tikt pie laiviņas. Un tad labā vējā uzvilkt buru, atgulties laivas dibenā un atlaist slābi visus muskuļus. Tas pagaidām ir mans vienīgais ideāls.
— Nu, diez cik augsts tev tas ideāls nav, — Lauciņš pavīpsnāja. — Un par ideālu saukt arī to diezgan grūti.
Jo kas las par ideālu, teiktu filozofi, kas tik viegli aizsniedzams.
— Tā jau tā lieta, ka nav aizsniedzams. Pēdējā laikā man bieži uznāk tāds nogurums, ka es nevēlos citu neko kā atpūsties. Sieva sūta pie ārsta*, bet ko tad viņš pateiks — gulēt, labi ēst. Bet tu jau zini, sievai arī būtu jābrauc uz sanatoriju, visu vasaru netiek no klepus vaļā. Eh, nav vērts runāt!
Jahta ar balto buru bija piebraukusi tuvāk. Jau varēja skaidri saskatīt iekšā sēdētājus — cienīga izskata vīru un mazu zēnu. Zēnam laikam bija apnicis vienmuļais brauciens, viņš bieži cēlās kājās un centās pāri jahtas malai ieskatīties ūdenī. Laikam tēva norāts, tas atkal atgriezās laivas vidū savā sēdeklī.
Jahta pa Daugavas vidu atpeldēja pret pusdienotajiem. Cienīgais vīrs piecēlās kājās un sāka nodarboties ar buru. Ari zēns, redzēdams, ka tēvs viņu stingri neuzmana, piecelās un, uz sēdekļa uzkāpis, pievirzījās pie malas. Vai nu kāds no jahtas braucējiem izkustināja līdzsvaru, vai vēja brāziens pagāza to uz sāniem, varbūt zēnam vienkārši sareiba galva, — rokas savīcinājis, tas iekrita ūdenī.
Cienīgais vīrs — apgabaltiesas prokurors Jēkabs Linums, plunkšķienu izdzirdis, neizpratnē paskatījās apkārt. Pirmajā mirklī viņš nevarēja pat aptvert, ka zēna laivā nav. Tikai kad virs ūdens iznira dēla slapjā galva, viņš izmisis iekliedzās:
— Palīgā!
Acumirkli Vilis Lauciņš norāva svārkus un tupeles. Vilks saķēra viņu aiz bikšu malas:
— Trakais, ko tu dari? Tu pats vari noslīkt!