Nevar teikt, ka citi to būtu uzskatījuši par svarīgu notikumu. Varbūt kāds arī iesmējās, tas ļoti var būt, bet iespējams, ka Lauma šo kritienu pat neredzēja, jo tajā brīdī viņu kāds trešais bija uzlūdzis dejot. Ēriks piecēlās tik ātri, ka neviens nepaguva viņam palīdzēt. Muziķi spēlēja, pārīši šūpojās valsī, un Ēriks būtu varējis mierīgi palikt zālē līdz beigām, priecāties, dejot, pajokot ar draugiem par to, kā izmērījis grīdu. Bet Ērikam likās, ka šovakar visi par to vien runās, kā viņš gāzies, un neviena ineiča pagodināta nejutīsies, kad tāds «sprīžu metējs» to uzlūgs dejot. Ar vārdu sakot, Ēriks pazuda no sarīkojuma telpas un visu nakti nostaigāja pa mežu, reizēm ar sarūgtinājumu iedomādamies Juri.
— Kad jau, tad jau, — gaismai austot, viņš skarbi noteica un devās mājup. Nez vai viņš pats arī zināja, ko īsti šāda atziņa izsaka un kā tā izpaudīsies viņa un Jura turpmākajās attiecībās, bet laba un pareiza tā nebija.
To pierādīja kāds vēlāks notikums rudens pusē. Audzēkņi strādāja miežu laukā aiz nelielas upītes, pār kuru nebija tilta, bet tikai pārmests apaļš baļķēns bez margām. Jauniešiem tāda pāreja sagādāja lielu jautrību: puiši izrādīja savu žonglēšanas mākslu, meitenes tēloja bailes un spiedza. Protams, ne jau visas. Tām, kas klusu gāja pari, neviens vērību nepievērsa, bet «bailīgajām» katrs steidzās palīgā vai nu glābt, vai arī grasījās grūst upē, ko, protams, tomēr nedarīja.
Todien Juris tika aizkavēts skolā uz dažām stundām pie ābolu šķirošanas, bet bija norunāts, ka viņš atnesīs biedriem launagu.
Launagu gaidīdami, pļāvēji sanāca pie laipas. Zēni sāka bradāt pa upi, daži mazgāja rokas, bet Ēriks apsēdās uz vidu laipas un ar kājām kulstīja ūdeni. Viņš laikam arī mazgāja rokas un seju, laikam pat ar ziepēm, bet tas taču nav svarīgi. Katrs kulturāls cilvēks pirms ēšanas nomazgā rokas.
Ieraudzījuši Juri nākam ar maizes somu rokās, jaunieši nostājās pie upes garā rindā un skandēja:
Juris izplēta rokas un sāka žonglēt uz baļķa.
— Turi somu, lai neiekrīt upē!
— Tu neatdod mūsu launagu zivīm!
— Varbūt viņš to jau apsolījis kādai nārai!
Jautru saucienu sagaidīts, Juris jau sasniedza laipas vidu, kad pēkšņi kāja sajuta zem sevis kaut ko glumu, slīdēja un… Juris, pāris reižu pagrābstījies gaisā, it kā mēģinādams pie tā pieturēties, iezvēlās ūdenī.
— Kungs, palīdzi, es grimstu! — noskanēja kāda spēcīga balss, un tai sekoja zemos un augstos toņos ieturētu smieklu šalts.
Juris ātri izķepurojās no ūdens un izbrida malā ar visu somu. Dažam atradās lieki svārki, dažam sausas peldbiksītes. Juris pārģērbās un sāka kopā ar biedriem ēst launagu. Tā bija jautrākā maltīte visā tehnikuma pastāvē
šanas laikā. Juri zoboja, attēloja viņa kustības un sejas izteiksmi kritiena brīdī, un tas bija tik jocīgi, ka Lauma aiz smiekliem pat paēst nedabūja.
Sāda uzmanība Jurim tomēr neglaimoja. Viņš piecēlās un gāja aplūkot laipu, lai atrastu kļūmīgo vietu, kur kāja pēkšņi bija sākusi slīdēt.
— Klausieties, kas tas par āpsi noziepējis laipu? — viņš iesaucās, uzgājis laipas vidū nenožuvušas ziepju putas.
Tagad arī citi pienāca apskatīt nelaimīgo vietu.
— Brālīši, te mēs visi vakarā būtu sagāzušies upē! — kāds iesvilpās.
— Tur pirmīt Ēriks berzās! — meitenes atcerējās.
Juris tālāk neklausījās. Tātad Ēriks. Njā. Nūjā. Labi.
To mēs vēl redzēsim.
Tehnikuma audzēkņi bija nodibinājuši arī savu mednieku pulciņu, kurā kaislīgākais mednieks bija Ēriks. Mednieki uzņēmās skolas augļu dārza aizsardzību pret zaķiem, pēc kārtas rītos dežurēdami dārza rīku noliktavā, no kuras varēja labi pārredzēt jauno ābeļdārzu, ko zaķi cienīja vairāk nekā veco.
Ērika dežūra iekrita tumšā kailsala naktī. Viņš piecēlās pirms ausmas, aizgāja uz savu posteni un sāka gaidīt. Laikam bija iesnaudies, vai citādi tik pēkšņi būtu iestājusies rīta krēsla. Ātrumā pārlaidis skatienu dārzam, viņš viss saspringa mednieka kaismē: pavisam tuvu pie kādas ābelītes bija pieslējies prāvs garausis. Ēriks ātri piesvieda bisi pie vaiga, notēmēja un izšāva. Zaķis apvēlās.
Ēriks nesteidzās to uzcelt. Viņš nebija maldījies. It kā tikai šāvienu gaidījuši, no kopmītes puses joza pārējie mednieki. Tagad Ēriks paņēma aiz ausīm savu upuri.
— Trakoti smags! — viņš lepni noteica.
— Parādi, parādi, iedod, — arī citi gribēja pasvārstīt rokā medījumu, ko Ēriks neliedza.
— Kur tik atri jau sastindzis? — viens nobrīnījās.
— Ko nu muldi, kā šis var būt sastindzis! — Ēriks atcirta.
— Nē, goda vārds, pilnīgi sastindzis! — otrs apliecināja.
Ēriks bija smagi piemuļķots — zaķis izrādījās ar lupatām un granti piebāzta zaķa āda ar sažuvušu galvu. Par šādu nerrošanos bija sašutuši visi mednieku pulciņa biedri. Šoreiz Ēriks neslēpa savas aizdomas, un tā laikam arī Lauma bija uzzinājusi par kādreizējo draugu sacensību vienam otra izsmiešanā.
Šis tomēr bija pēdējais tāda veida lādiņš, ar kādiem draugi gandrīz pusgadu apšaudījās. Tagad Juris ar Ēriku atkal ir draugi un apņēmušies tādi palikt, cik vien ilgi iespējams, pat līdz mūža galam.
Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā notika izlīgums.
Tādas izlīgšanas ar asarām acīs un čukstiem — «Draugs! Mīļo Erik!», «Juri, piedod man, ja vari!» — nemaz nebija.
Talkā nāca gadījums. (Atkal gadījums — jūs nicīgi raucat pieres.) Juris uzcēla koridorā mazu zīmīli un, gribēdams pārliecināties, vai kāds nav pazaudējis kaut ko derīgu, atlocīja to un sāka lasīt: