Otras dienas vakarā pa Brīvības gatvi traucās jauns velosipēdists un iegriezās pa Strazdumuižas ielu. Aiz Brūnsa papīra fabrikas meža ceļā viņš satika otru tādu pašu braucēju, un abi nolēca no riteņiem.
— Zini, Lauciņ, — no Biķernieku puses piebraukušais klusi un steidzīgi ziņoja, — viens jocīgs lips brauc uz šo pusi. Iesim ātri mežā.
Krūmos ierāvušies, viņi vēroja, ka pa ceļu uz velosipēda aizdrāzās kāds nevērīgi, bet labi ģērbies jauneklis, mezdams uz meža pusi glūnīgus skatienus.
— Šaubīgs tas izskatās, — Lauciņš norūca.
— Muļķīga lieta, — Vilks nospļāvās, — ka neiegāžamies visi.
— Līdīsim pa mežu.
Paegļu un priežu zarus vairīdami, viņi stūma pa sūnām un viršiem noaugušo smilti velosipēdus, cenzdamies neuzmīt saulē sakaltušiem zariem, kas ar savu brikšķēšanu varēja nodot slepenos gājējus.
— Velns, ja tagad iekritu, tad ir beigas, — Vilks klusu runāja, vairāk sev nekā biedram. Lauciņš neko neatbildēja. Arī viņš zināja, ka Vilks ilgāku apcietinājumu nez vai vairs izturētu. Pieci cietuma gadi bija paspējuši saār dil viņa veselību. Tuberkuloze grauza viņa plaušas lēni, bet neatlaidīgi. Labs palīgs tai bija smagais darbs ostā.
— Galu galā, — Vilks turpināja savu domu, — vai nebūtu vienalga, kur savu nāvi sagaidīt. Un tomēr, kad iedomājos drausmīgos suņu kambarus cietuma slimnīcā, naidīgās sejas visapkārt… Eh, kā šī slimība var cilvēku padarīt sentimentālu.
— Tev tomēr vajadzētu sevi pietaupīt, kamēr sagaidīsim savu laiku, — Lauciņš runāja, labi zinādams, ka biedram tas nav iespējams.
pa krūmiem līzdami, viņi izkļuva laukumiņā, kur trīs cilvēki spēlēja kārtis.
— Ahā, labi, ka jūs esat klāt. Mēs jau sākām šaubīties, vai jums būs nodota ziņa. Ņemiet rokā kārtis, mēs te esam izbraukuši zaļumos un sitam stukulku.
Kārtis rokā turēdami, viņi uzsāka apspriedi. Orgs nolasīja uz plānā zīdpapīrīša rakstītas instrukcijas. Viņš vēl nebija lāgā beidzis, kad mežā atskanēja spēcīgs svilpiens. Sargpostenis deva briesmu signālu.
Pirmajā mirklī visi sastinga. Orgs sažņaudza saujā plāno papirīti. Lauciņš pameta Vilkam ar acīm, un tie kopā metās uz meža pusi. Viņi ieskrēja taisni krūtīs policistam.
— Rokas augšā! — tas uzkliedza.
— Muti ciet! — Lauciņš deva tam belzienu pa vaigu.
— Tu lasies un pazudi! — viņš vēl uzsauca Vilkam un uzsāka īstu boksa cīņu ar policistu. Labu laiku viņi cīnījās, līdz policistam piesteidzās palīgi un Lauciņu pieveica.
Trīs vīrus iesēdināja policijas automobilī, kas gaidīja uz ceļa. Vilks un orgs bija paspējuši nozust. Lauciņam pa muti tecēja asinis. Laikam bija izsists zobs, mēle neapzinīgi taustīja tukšumu augšējā žoklī. Bet Lauciņš bija priecīgs, ka diviem biedriem izdevies izmukt, gan viņi izslapstīsies, ja ne citādi, aizbrauks uz citu pilsētu.
Ap pulksten astoņiem vakarā smilšainās Būdu ielas iedzīvotāji noskatījās, kā, putekļus un smiltis augstu uzvandīdams, viņu šaurajā ieliņā iegriezās elegants sporta auto. Brīdi pa dziļo; tekošo smilti kulies, auto apstājās. No tā izkāpa cienīga izskata kungs ar labi ģērbtu zēnu. Numurus pie zemajām mājelēm ar acīm taustīdami, tie brida pa smilšaino ielas malu uz priekšu. Beidzot tie bija ieskatījušies meklēto māju un vēra sašķiebušos vārtiņus.
Pagalmā kašājās vistas. Mājas saimnieks, acīm redzot, turēja arī govi, sētā saslietās kūtiņas durvis bija atvērtas, un pa tām plūda ārā spēcīga mēslu smaka.
«Te netiek ievērotas sanitārās prasības,» prokurors īgni nodomāja. «Būs jāziņo attiecīgai iestādei.»
No kuts iznāca veca sieviņa kailām, sabristām kājām.
Prokurors sveicināja un jautāja, kur te varot satiki Vili Lauciņu.
— Ak Lauciņu? — sieviņa izbrīnījusies pārprasīja. Tik smalks viesis šim īrniekam nekad nebija redzēts. Visā iela tāds nebija redzēts, tāpēc viņa sakaunējusies norāva netīro priekšautu, bet, ieskatījusies gaišajā ielāpā uz «tumšajiem svārkiem, sēja to atkal atpakaļ.
— Lauciņš dzīvo bēniņos, tur no dēļiem saslieta tāda kā istabiņa. Vasarā dzīvot var, taisni labi esot svaigā gaisā, viņš saka. Bet ziemā jau nevarēs palikt, — vecīte kļuva runīga.
— Kur te var pie viņa nokļul? — prokurors kļuva nepacietīgs.
— Vai, jums nu gan būs grūti uzkāpt, te tādas redeļu trepes vien ir! — sieviņa izbijās.
— Nekas, nekas, apskatīsim.
Prokurors iegāja mazā priekšnamiņā, kur griestu lūkai bija pieslietas šauras koka kāpnes.
— Vai, kungs, Lauciņš jau nemaz nav mājā! — vecīte sasita rokas. — Kā tad, kā atnāca no darba, tā ritenim mugura un aizdrāzās.
— Es gribētu apskatīt viņa istabu, — prokurors pakāpās pa šaubīgajām kāpnēm.
— Nevar, nevar, viņam vienmēr aizslēgts, kad pats prom. Saka, negribot, ka puikas rakājoties pa viņa grā mātām.
Prokurors apmierināts atgriezās. Kāpiens pa šaurajām. stāvajām trepītēm viņu drusku biedēja.
Tada gadījumā nododiet viņam sveicienus. No prokurora Linuma, — viņš cienīgi piebilda. — Viņš droši vien jums stāstīja, ka vakar izglāba manu dēlu. — Prokurors mīlīgi apņēma zēna plecus.
— Ak tā! Nē, neko vis nestāstīja, bet tāds slapjš ne laikā pārvilkās. Negrib jau, ka izprašņā, tā es arī nepra sīju, domāju — laikam paši sākuši grūstīties un tā vie nam izgājis slikti. Ak jūsu puisīti izglāba? Daugavā iekrita, vai?