— Tā jau bija. Bet pasveiciniet gan, kad pārnāk. Un sakiet, ka es atbraukšu rīt.
Tanī vakarā Lauciņš nepārnāca. Viņš vispār vairs nepārnāca. Ap vienpadsmitiem cits auto iebrauca Būdu ielā. No tā izkāpa divi vīrieši civilā un viens policists. Likuma vārdā tie uzcēla vecenīti no gultas un lika parādīt Lauciņa istabu. Atslēga bija līdzi viņiem pašiem. Samiegojusies un iztrūkusies sieviņa skatījās, ka svešie sajauca klusā īrnieka istabu, grāmatas izsvaidīja, gultas maisam atgrieza galu vaļā un salmus izgāza uz grīdas. Ilgi viņi tajos vandījās, līdz viens atrada nelielu papīra lapiņu un nolika pie mala atkrautajām grāmatām. Ne tikai istabu, visus bēniņus tie izvandīja un izkasīja no smiltīm ar aukliņu apsietu paciņu. Četras stundas nostrādājuši, svešie aizbrauca.
Otrā vakarā Linuma auto vēlreiz apstājās nomaļajā ielā. Vecenīte bija mazrunīga.
— Nav mājā, nav, — viņa atbildēja uz jautājumu.
Vai jūs viņam nepateicāt, ka es solījos atbraukt? —
prokurors jutās aizvainots par nevērību.
— Aizbrauca uz laukiem, nevarēja gaidīt, — vecīte meloja.
Arī prokuroram sakās brīvdienas. Majoros jūras saulē gozējoties, viņš centās izklaidēties, nedomāt par neseno drausmīgo pārdzīvojumu, bet kā spītējot to viņam katru dienu lika atcerēties baltās buras, kas, saulē zibsnīdamas, slīdēja jūras zilgmē. Satricinājums par šķietamo dēla zaudējumu bija pārāk stiprs, lai varētu ātri izdzist no apziņas. Buras atgādināja viņa paša braucienu jahtā, zēna slīkšanu un svešā jaunekļa uzupurēšanos. Dažreiz viņš dega nepacietībā ātrāk sākt atmaksāt morālisko parādu lieliskajam puisim. Tuvojoties skolu sākumam, viņš pat reiz aizbrauca uz Rīgu meklēt Lauciņu, lai tas varētu laikus pieteikties kādā skolā. Bet vecenīte Būdu ielā tikai papurināja galvu.
— Nav, nav mājā un tik drīz arī nebūs.
Viņš prasīja, uz kurieni Lauciņš aizbraucis, kur varētu tam aizrakstīt, bet vecīte teicās to nezinām.
Lai uzlabotu nervus, prokurors paņēma vēl mēnesi atvaļinājumu un, aizbraucis uz Kandavu, nosūtīja Lauciņam vēstuli, aicinādams to atrakstīt, tiklīdz būs atgriezies Rīgā.
Atbildes nebija.
Rudenī, pārbraucis Rīgā, prokurors Linums sparīgi ķērās pie darba. Izskatīja ienākušās lietas un sastādīja apsūdzības rakstus. Bija vairākas autokatastrofas šoferu piedzeršanās dēļ, veikalu kases izsaimniekošanas. Beidzot pašā apakšā atradās komunistu organizācijas izmeklēšanas materiālu akts.
«Nu, tur nu žēlastības nebūs.» Linums ieinteresēts pavēra aktis. Visās svarīgākās komunistu prāvās arvien apsūdzība tika nodota viņam. Viņa bargās apsūdzības runas nespēja atspēkot pat daiļrunīgākais advokāts. Pieci, seši, astoņi gadi dabūja visi kā likts.
Linums atvēra aktis un sāka lasīt. Izlasījis apsūdzēto vārdus, viņš sarāvās. Savādi, vienu no apsūdzētajiem sauca Vilis Lauciņš. Vilis Lauciņš? Tā taču sauca arī viņa labdari, viņa Alfrediņa glābēju, ko viņš savas domās dēvēja par savu otro dēlu. Sagadīšanās, protams, tikai sagadīšanās, Latvijā bija tik daudz cilvēku ar vienādiem vārdiem. Jāskatās adrese. Būdu ielā Nr… Vai tas var būt, ka arī adrese vienāda? Prokurors, nepatīkami aizskarts, sāka lasīt tālāk. Apcietināts mežā 28. maija vakarā, piekāvis policistus, mājā atrasta nelegāla un marksistiska literatūra. 28. maijs? Tā taču bija diena pēc Alfrēda izglābšanas, kad viņš aizbrauca uz Būdu ielu, bet nesastapa Lauciņu mājā. Un arī vēlāk tas palika noslēpumainajos «laukos», neatsaucās uz viņa vēstuli. Pārāk daudz pierādījumu, ka šis ir tas pats Lauciņš.
Prokuros ieinteresēts izlasīja izmeklēšanas tiesneša rakstu līdz galam. Ja, nebija ne mazāko šaubu, Lauciņš ir komunists. Rūdīts, bīstams komunists. Tādi iet, sevi nežēlodami. rok un spridzina pamatus lai ēkai, kurā savu labklājību bauda arī viņš, Linums. Linums tad arī netaupīja šos kurmjus, katru komunistu viņš pat uzskatīja par savu personīgu ienaidnieku.
Bet Lauciņš? Vai Lauciņš arī bija viņa ienaidnieks? Vai viņa Alfrēds jau negulētu kapā, zils un uzlūcis, ja Lauciņš, savu dzīvību netaupīdams, nebūtu meties ūdenī? Tātad Lauciņš bija viņa draugs. Ienaidnieks draugs?
«Prokuror, kur paliek tava loģika?» Linums izbrīnījies sev jautāja un atlika apsūdzības rakstu sastādīšanu.
Naktī Linums nevarēja aizmigt. Domas mācās virsū kā aizkaitinātas bites. «Vai tā ir sirdsapziņa, kas aizdzen miegu? Ko viņa vēlas?» Viņš bija gribējis nolīdzināt parādu svešajam jauneklim, bija gribējis tā dzīvi virzīt vienādos augstumos ar savu, bet nu iznāk, ka viņam, taisni viņam jāpazudina cilvēks, kuru tas solījās mīlēt kā savu dēlu. Atteikties no apsūdzības, atdot lietu citam? Mēģināt apsūdzību pret Lauciņu mīkstināt, panākt viņa attaisnošanu? Tas varētu iedragāt viņa paša karjeru. Linums jutās kā cilpā ieskrējis zvērs, raustījās uz visām pusēm, bet likās, ka cilpa arvien stingrāk sažņaudza ķermeni.
«Tā galu galā nevar.» — Prokurors saņēma sevi stingri rokās. «Ņemsim to lietu loģiski. Lauciņš ir mans draugs un labdaris? Ir. Vai prokurors drīkst ietekmēties no savām personīgām jūtām? Viņš nedrīkst to darīt. Tātad, ja Lauciņš ir mans draugs, es nedrīkstu mēģināt viņu glābt vai atturēties no apsūdzības. Man jāupurē savas jūtas un jāprasa pat bargāks sods nekā tad, ja es tādu Lauciņu nemaz nepazītu un viņš nebūtu manu dēlu izglābis. Un es upurēšos!» prokurors pacilāti atsvabinājās no cilpas. Viņam pat likās, ka viņa galvu apstaro pašaizliedzības oreols. Steigšus piecēlies, viņš ķērās pie apsūdzības raksta sastādīšanas, veikli un neatvairāmi savilkdams pierādījumus ap Lauciņu kā prāvas centrālo personu.