Māt, māt, kā tu runā? — lēni norāja tēvs. — Bitēns taču ir goda vīrs, tas svešus sviedrus neņems.
Sestdien māte atkal rakājās gultas maisā un īgni pukojās uz tēvu.
Pēc tam mēs retāk gājām apskatīt savu mājiņu. Izrādījās arī, ka tā iznākusi ne tik liela, kā sākumā domāts. Tēvs nevarēja saprast, kā tas varējis notikt, materiālus pircis, cik svainis prasījis, un pat vairāk, nekā bijis aprēķināts, bet viss bija mazāks — pati māja īsāka, logi šaurāki. griesti zemāki.
Tēvam tas bija nesaprotams brīnums, bet māte noteikti un skaļi iesaucās: — Zaglis! Viņš ir zaglis! Sev viņš cēla reizē māju un jau ir ar ķieģeļiem apšuvis. Kungs, pasargi, vairs saviem radiem nevar uzticēties! Kā vilki visi rauj vai aci no pieres ārā. Bitēnam atdāvināji naudu, šim le uz pirkstiem neskatījies. Nestaigāt man vairs savus sliekšņus.
No las dienas māte nekad vairs nesmējās un nesmaidīja. Es nesapratu, ka var raizēties tādu nieku dēļ un neredzēt, ka dzīvot ir skaisti arī mūsu smirdīgajā būdā, ja tikai sanesam tanī puķes vai priežu zarus. Agrāk man vienmēr gribējās būt mātes tuvumā, labi likās pie viņas arī tad, kad tā bija nopietna vai piekususi, un tās stundas, kad māte bija kur izgājusi, es arvien lamāju par vēžiem, tik gausi tās vilkās, liet nu pieķēru sevi tādās kauna pilnās jūtās, ko nekad neesmu varējusi sev piedot: es slepus ausijos, vai māte netaisās iziet, un, kad aiz viņas noklaudzēja istabas durvis, prieks lika man palēkties gaisā. Mātes sevi iegrimušo acu tuvumā es jutos tik nospiesta, ka pat elpu neievilku līdz galam. Ja kādreiz aizmirsos un iedungojos jautru dziesmiņu, māte paskatījās uz mani pārsteigta un reiz pat vaicāja: — Kā tu vari būt tik priecīga?
— Bet, māmiņ, — es iedrošinājos jautāt pretī, — kāpēc tu esi tik bēdīga?
— Ak, tu vēl esi muļķa bērns, tu nesaproti, cik daudz pasaulē netaisnības.
Es tiešām nevarēju to saprast. Cilvēki man likās labi, sevišķi tie, kas bija jautri un smaidīgi. Arī Bitēns man nelikās ļauns, es spēlējos ar viņa bērniem Oļģertu un Laimu, viņi veda mani savās skaistajās istabās, kur bija daifdz rotaļlietu. Mēs bijām labi draugi. Laimai neveicās zīmēšanā, es palīdzēju viņai un vēlāk uzzīmēju visu uzdoto arī viņas burtnīcā. Oļģertam nepatika domraksti, viņš sauca tos par meiteņu rokdarbiem, un es jutos lepna, ka varēju būt noderīga skolas pārziņa bērniem.
No tā laika, kad Bitēns no mums aizņēmās naudu, bija pagājuši daži gadi, bet viņš parādu vēl nebija atdevis. Tēvs vairākas reizes saņēmies un ierunājies, ka vajadzētu naudas, bet pārzinis izlicies nesaprotam. Vēlāk pat piedraudējis tēvu atlaist, ja tik bieži pieminēšot to sīkumu.
Novēroju, ka māte stipri izdila. Viņa arī daudz strādāja, slaucīja un izmazgāja visas klases, tīrīja ielu un vēl apkopa pārziņa dzīvokli. Sākumā labprāt gāja Bitēna sievai palīgā, cerēdama nopelnīt lieku grasi, bet, kad bija pagājis pusgads un māte apjautājusies, vai varētu dabūt kādu drusciņu par darbu, pārziņa kundze brīnījusies, kā viņa to domājot, tās taču arī esot skolas telpas, kur viņi dzīvojot. Un vai tad tie apavi un drēbes neesot neko vērti, ar kuriem mani ģērbjot? No pārsteiguma māte neko nejaudājusi atbildēt, un tā arī palicis, ka par to pašu apkalpotāja algu jāuzkopj arī pārziņa dzīvoklis. Tēvs skaldīja un nesa malku, kurināja krāsnis, man māte lika apkopt savu dzīvokli un darīt citus mājas darbus. Tikai tagad saprotu, kāpēc viņa mani tik ļoti spieda mācīties cept un vārīt, mazgāt un lāpīt veļu. Toreiz domāju, ka māte ir netaisna un mantkārīga, likdama man darīt visus mājas darbus, lai pati varētu vairāk nopelnīt. Tikai tagad saprotu, ka jau toreiz viņa bija atvadījusies no dzīves, bet vēl kavējās aiziet, negribēdama atstāt mani pilnīgi nesagatavotu. Un tad pienāca tā šausmīgā diena, kuru vienmēr esmu centusies izslēgt no savas apziņas. Vēl tagad mani moka kauns un pārmetumi par bērna patmīlību, kas dažreiz liekas vienīgā vaininiece mātes nāvē. Bija manas četrpadsmitās dzimšanas dienas rīts, māte mani noskūpstīja, piespiesti pasmaidīja un teica: — Nu tu esi liela meita, no šīs dienas es saimniekošanu nododu tavās rokās. Man gribas atpūsties. — Viņa atslēdza skapi, norādīja, kur liekama tēva veļa, kur mana. Noglaudīja savu pelēko līgavas kleitu, nocēla no plaukta groziņu ar plīvuru un sakaltušu miršu vainagu. — Kad būšu mirusi, tu saģērb mani šais drēbēs, — viņa piebilda. Bet es biju tik ļoti aizņemta ar savām domām, — manai dzimšanas dienai par godu draudzenes bija nolēmušas sarīkot sirojumu uz Meža ezeru un vizināšanos laiviņas. Es domāju tikai par to, kā mīlīgāk un pārliecinošāk palūgt mātei atļauju iet līdzi jautrajām draudzenēm. Tāpēc es ļoti satrūkos, kad māte teica:
— Šodien aiziesim uz mūsu mājiņu un iestādīsim pirmo ābelīti. Es nopirkšu to kā dāvanu tavā dzimšanas dienā, tad tu mani ilgāk pieminēsi.
— Māmiņ, — es bailīgi iesāku, — Laima aicina mani līdzi uz Meža ezeru. Citas meitenes arī ies.
— Mīlulīt, — mātes balss drusku drebēja, — paliec šodien pie manis. Šodien vien. Aiziesim uz mūsu mājiņu.
Bet man tik ļoti nepatika iet mātei līdzi. Es dusmojos, ka atkal sāksies sen dzirdētas sarunas par to. kas vēl vajadzīgs, lai māju dabūtu gatavu, cik gadu vēl jāstrādā, kamēr varēs tikt pensijā un kopt zemeņu un sakņu dobes. Atkal diena paies īgna un garlaicīga. Mani pārņēma dusmas. «Galu galā,» es domāju, «šī diena taču ir mana diena, vai man nebūs tiesības vienreiz gadā no sirds papriecāties ar citiem bērniem.» Skaistā diena rūpju nomāktās mātes sabiedrībā man likās tik rūgta, ka asaras saskrēja acīs.
Mātei sāpīgi sarāvās seja. Viņa kļuva bāla, acis ierāvās dziļi zem plakstiņiem. — Nu labi, tad iesim katra savu ceļu. — viņa klusi noteica. Ar pusaudža nežēlību es izskrēju no istabas un jautro biedreņu barā aizmirsu māti un viņas dīvaino nospiestību.