Kad krēslā pārnācu mājās, tēvs sēdēja pie galda un lasīja. Nobažījies viņš pacēla acis.
— Kur tad jūs abas šodien tā pastaigājaties?
— Kā — abas? Vai māte nav mājās? — Es sāku uztraukties.
Gājām uz mūsu māju. Visu ceļu tēvs kaut ko runāja; man likās, viņam bija bailes. Arī man kļuva baigi. Sauss vējš asiem grūdieniem purināja ceļmalas krūmus, aukstā vienaldzībā zemi apspīdēja mēness, kura smīnīgo seju reizēm pārskrēja ātri, melni mākoņi.
Ārpusē māti neredzējām. Tēvs atvēra durvis un sauca. Dīvaini skanēja viņa balss tukšajās istabās. Māte neatsaucās. Drebēdami mēs kāpām bēniņos. Un tad — to skatu es nevaru aizdzīt no savām acīm — pie sijas karājās māte. Tālākais likās kā murgs. Tēva drebošās rokas, meklējot nazi, līķa smagais kritiens uz smiltīm, policijas iztaujāšana, bēres.
Tagad sākās manas darba dienas. Rudenī gan pieņēma skolai otru apkalpotāju, bet man bija jāpalīdz tēvam, jāapkopj savs dzīvoklis, jāgatavo ēdiens, jāmazgā veļa un jāmācās. Varbūt bija labi, ka neatlika neviena brīva brīža, tā drīzāk izklīda drūmās domas par mātes nāvi. Dažreiz, kad vakarā nogurusi iekritu gultā, man pat ienāca prātā, ka māte bijusi netaisna, tā aizbēgdama no dzīves un uzkraudama maniem nenobriedušajiem pleciem apnicīgās dienas smago slogu.
Kad nākošajā pavasarī pabeidzu pamatskolu, bija jādomā, ko darīt tālāk. Man gribējās tikt ģimnāzijā, bet Bitēns ar kundzi ieteica mācīties amatu. Tēvs bija samulsis un nespēja teikt izšķirošo vārdu. Es nolēmu cīnīties un iekļuvu ģimnāzijā. Jutos laimīga, ka varu mācīties, kaut gan mani skolas gadi bija pilni nepasakāmu grūtumu. Nevarēju kā citas meitenes, mājās pārgājusi, nodoties grāmatām. Tēvs savu algu atdeva man, piekodinādams dzīvot tā, lai iznāktu visām dienām. Aprēķināju. cik drīkstu izdot pārtikai, lai atliktu kādam zeķu pārim un veļas gabalam. Priecājos; ka neaugu vairs lielākā un skolas kleita man būs derīga vēlākajos gados tikpat labi kā pirmajā. Pastāvīgu iztrūkumu manos aprēķinos radīja skolotāju vārda un dzimšanas dienas. Turīgo vecāku bērni skolā ieviesa parašu skolotājiem šādās dienās dāvināt puķes, grāmatas vai citas lietas. Un man bija kauns teikt citām meitenēm, cik grūti atlicināt katru nedēļu puslatu. Man bija kauns no savas nabadzības. Jau tā dabas zinātņu skolotājs, no kura sastādītās grāmatas mācījāmies šo priekšmetu, bieži mani zoboja par to, ka biju nopirkusi lietotu grāmatu. — Nu, cik tad nopelnīji uz veco grabažu? — viņš jautāja, ar pirkstu galiem nicīgi pagrūzdams manu grāmatu. lЈs nosarku un nespēju neko atbildēt. — Iznāca kāda brošiņa vai gredzentiņš? — viņš smīnēja. Man nebija nevienas greznuma lietas, tāpēc ar mokām valdīju sarūgtinājuma asaras par netaisno zobošanos. Citā reizē šis pats skolotājs klasē ilgi un plaši ru nāja par cilvēkiem bez daiļuma izjūtas. Dabā katrai puķītei, tauriņam, putnam un kukainītim esot vēlēšanās būt skaistam, tikai dažiem cilvēkiem esot vienalga, vai grāmata, kas tam jācilā katru dienu, esot jauna un tīra vai nezināmu roku apsmulēta un saburzīta. Tādiem cilvēkiem neesot cienības pret kultūru. Savā klasē mēs bijām trīs meitenes «bez daiļuma izjūtas». Mazā, jautrā Rita gan bija noskaidrojusi, ka skolotājs lietotas grāmatas neieredz tāpēc, ka gribot ātrāk likt pie jauna izdevuma, lai saņemtu honorāru.
Biju pabeigusi ģimnāzijā trīs klases un priecājos, ka pēc gada varēšu skolu beigt un meklēt darbu. Bet tad mums paziņoja, ka ģimnāzijas kurss pārvērsts piecgadīgā. Tas mani smagi satrieca. Jau labu laiku ar bažām biju vērojusi, ka tēvs stipri pārvēršas. Viņa sīkais augums dīvaini saliecās, it kā arvien uz muguras nestu smagu nastu. Viņš kļuva ļoti izklaidīgs. Pārzinis sūdzējās, ka vecais, kā viņš sauca tēvu, daždien vienu krāsni izkurinot divreiz, citu neiekurinot nemaz. Es drebēju, ka tikai viņu neatlaiž. Par laimi, skolas otra apkalpotāja
Marta bija mums labvēlīga, viņa uzņēmās turēt bēdu, lai tēvs padarītu savus darbus laikā un pareizi. Skolas apkalpotājiem pārmaiņus vajadzēja dežurēt līdz pusnaktij, jo klasēs pa vakariem vingrinājās koris un orķestris. Tēvu māca nesaprotama miega slimība; krēslai iestājoties, viņš sāka snauduļot un, kā likās, pat staigādams nebija pilnīgi nomodā. Reiz aizvedu viņu pie ārsta. Tas runāja par pārpūlēšanos, uztraukumiem, nepietiekošu barību. Zāles maz varot līdzēt, varbūt dzīves veida maiņa. Jautāju tēvam, vai nevajadzētu mēģināt iekārtoties citādi, varbūt atstāt man skolu un sākt pelnīt. Bet viņš nemaz nevarēja saprast, ka bulu iespējams nepalikt savā darbā. Jāatzīstas, ka man ļoti negribējās aiziet no skolas. Nomocīt vēl divus gadus, un tad jā. tad, toreiz man likās, — sāksies dzīve, īsta, skaista dzīve.
Tie tomēr bija grūti gadi. Mācībās man vajadzēja turēties starp pirmajiem, lai nezaudētu skolas naudas atlaidumu. Un tad vēl nebeidzamie mājas darbi, bažas par tēvu un dežurēšanas. Šīs vakaru dežūras pēdējā skolas gadā man izvērtās par ļoti gaidītām, jo saistījās ar manu pirmo mīlestību. Nezinu, kā tas notika, visu laiku ar pārziņā bērniem biju rotaļājusies kā ar biedriem, katru dienu ar viņiem satikos. Atceros, kādā dienā, no skolas pārnākot, dzirdēju tēvu istabā runājam. Domāju, ka atnākusi Marta vai kāds viesis, bet, kad atvēru durvis, istabā bija tikai tēvs. Jautāju, ko viņš viens pats runā.
— Kā — viens pats? — viņš brīnījās. — Vai tu neredzi, ka māte atnākusi? Viņa nāk katru dienu, un tad mēs runājamies.
Domāju, ka tēvam drudzis un viņš murgo, bet, kad pieliku roku pie viņa pieres, tā bija vēsa kā parasti. Es sastingu no bailēm, nezināju, ko darīt, kam prasīt padomu. Vienu mirkli man gribējās skriet pēc ārsta, bet tad iešāvās prātā, ka tēvu varētu ieslodzīt trako namā un viņš nekad vairs no turienes netiktu ārā. Es nevarētu pabeigt skolu un tālāk arī vairs nevarēju izdomāt. Man gribējās laiku kā slinku zirgu ar pātagu patriekt uz priekšu, lai drīzāk būtu pavasaris, eksāmeni, abitūrija, lai pārzinis nepagūtu ievērot tēva slimību un viņu atlaist.