Noguldīju tēvu gultā un sasedzu, pagatavoju pusdienu. Slimnieks atkal ieslīga parastajā snaudā. Sāku nomierināties, varbūt viņš pirmīt runāja miegā, varbūt sapņos redzēja māti. Paņēmu savas skolas grāmatas un aizgāju dežurēt. Man bija jāuzraksta domraksts. Divas stundas sēdēju un grauzu zīmuli, bet neko nevarēju izdomāt. Nebiju paradusi atkārtot skolotāju teiktos vārdus, šoreiz pat neatcerējos tos. Pulkstenis jau rādīja deviņi, bet manā burtnīcā vairāk par virsrakstu nebija uzrakstīts. Lēni atvērās durvis, un klasē ienāca Oļģerts.
— Ei, Oļa, ko tu gremzdo zīmuli? — viņš jautri uzsauca.
Izstāstīju viņam savas bēdas ar rakstu darbu.
Oho! Tik vien tās nelaimes. Šoreiz es tev varu palīdzēt. Man par šo tematu ielika piecnieku.
— Piecnieku? — es brīnījos, jo Oļģerts nekad nebija varējis uzrakstīt labu domrakstu.
— Tēvs uzrakstīja! — viņš smējās un aizskrēja, lai atnestu savu burtnīcu.
Nekad nebiju norakstījusi no citiem uzdevumus, bet šoreiz to darīju bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat nepārgrozīdama neviena teikuma. Ļāvu pat, lai Oļģerts to nodiktē. Vienmuļais darbs, pēcpusdienas uztraukumi un vēlā vakara stunda uzmāca nogurumu. Pieceļoties man noreiba galva, un es sagrīļojos.
— Kas tad nu? — bažīgi iejautājās Oļģerts, saķerdams mani abām rokām. — Tik bāla! Vai neesi slima?
Bet es jau biju attapusies un atraisījos.
Oļģerts pavadīja mani pāri pagalmam, un atvadoties mana gurdā roka brītiņu palika atpūšamies viņa spēcīgajā saujā. Gultā iekritusi, es acumirklī aizmigu cietā jaunības miegā.
Rīts nāca ar jaunu steigu, un man pat prātā neienāca mazais gadījums ar Oļģertu. Tikai latviešu valodas stundā, kad nodevām burtnīcas, atcerējos vakar vakaru. Atcerējos savu nogurumu un Oļģerta nobažījušos seju atvadīšanās brīdī, kad rokas it kā kavējās šķirties, un man likās tik labi būt vājai un just stiprāku sevi atbalstām. Siltā maigumā garā noglāstīju Oļģerta rokas.
Kādu laiku Oļģerts it kā vairījās mani satikt. Kad nākamajā dienā atkal dežurēju, katri soļi aiz durvīm vai durvju vēršanās mani satrauca. Bet, kad pulkstenis bija vienpadsmit un Oļģerts nebija ienācis, noskumusi noslēdzu klases un gāju mājā. īsais ceļš pāri pagalmam likās tik garš, es pati tik nogurusi un vientuļa.
Bet nākošajā reizē Oļģerts ienāca pie manis. Visu nakti pēc tam nevarēju aizmigt, rādama sevi par muļķīgo izturēšanos. Biju izdomājusi tik daudz, ko satiekoties varētu viņam teikt, bet nu, kad bija izdevība runāt, sarku un stostījos, slepenībā lamādama sevi par muļķi un zosi. Arī Oļģerts bija neveikls un ātri aizgāja. «Ko tad viņš citu varēja darīt, klausīties tavu stostīšanos? Šovakar viņš aizgāja un citreiz vairs nenāks,» es spīdzināju sevi, jo bargākais sods man likās nesastapt Oļģertu. Bet viņš nāca. un mēs atradām arī, par ko runāt, tā ka dažu labu reizi Oļģerts nodežurēja līdz ar mani.
Tās bija spārnotas dienas. Tās nesa mani pāri drūmajai dzīvei, padarīdamas vieglu ikdienas smagumu. Tēvs sabruka arvien vairāk, katru vakarpusi viņš runājās ar sevi, saukdams vārdā māti un savas jaunības paziņas, it kā sarunātos ar tiem. Bet jaunā mīla bija pārņēmusi visu manu būtību, bija izslēgusi no tās visu pārējo pa sauli. Kā transā manas domas virpuļoja šaurā lokā, kurā biju tikai es un Oļģerts. Pat stundās mana uzmanība bija izklaidēta, skolotāja tēls atvirzījās tālā miglā, viņa balss un stāstījums slīdēja man pāri.
Kādreiz, kad Oļģerts atkal bija pie manis un mēs smiedamies pārrunājām savus dienas notikumus, ienāca vecais Bitēns. Stingru skatienu viņš pārtrauca mūsu sarunu.
— Man liekas, Oļģert, — viņš nokrekšķinājies teica, — tu sāc aizmirst, ka desmitos tev jābūt gultā.
Pārzinis ļoti rūpējās par savu bērnu veselību un bija noteicis tiem stingru dzīves kārtību. Oļģerts samulsis aizgāja.
Kopš tā laika Bitens manos dežūras vakaros bieži apstaigāja klases. Oļģerts ieskrēja tikai uz īsiem brītiņiem un runādamies arvien klausījās, vai koridorā nestaigā tēvs.
Kādu laiku turpinājās šādas īsas sastapšanās, bet tad Oļģerts atzinās, ka tēvs viņam noliedzis ar mani tikties. Mēs norunājām apmainīties vēstulēm kādā slepenā spraugā. Ap Ziemas svētkiem skolotāju apspriedes laikā Oļģerts, domādams, ka tēvs aizņemts sēdē, ienāca pie manis. Nebijām ilgi runājušies, tāpēc smējāmies un aušojāmies ka bērni, kad aiz durvīm izdzirdam Bitēna soļus. Acumirkli Oļģerts nodzēsa gaismu un garšļaukus nokrita zemē aiz soliem. Pārzinis vēra durvis, uzdedza elektrību un, ironiski smīnēdams, jautāja:
— Ko tad jaunkundze šovakar tumsā? Un viena pati?
Biju tik apmulsusi, ka nespēju atbildēt.
Bitēns salika rokas uz muguras un sāka apstaigāt klasi. Pirmajā mirklī gribēju skriet ārā, lai neredzētu to pazemojumu, ko Oļģertam nāksies piedzīvot, kad viņu ieraudzīs tēvs. Bet manas kājas bija paralizētas kā vabolei, kuru satrauc spēja pieskaršanās, un es paliku savā vietā. Bitēns brīdi pastaigājās pa klasi, redzēja arī guļošo Oļģertu, bet, ne vārda neteicis, aizgāja.
Otrā dienā mani aicināja pie Bitēna kundzes. Vēsi un lietišķi viņa lūdza likt mierā viņas dēlu. Viņam esot nolemta augstāka karjera, kuru es varētu tikai sabojāt. Vispirms viņam jastudējot, un, kad viņš būšot augstskolu beidzis, es varot būt pārliecināta, ka viņš atradīšot sievu no citādām aprindām, nekā es cēlusies. Tāda bērnišķīga niekošanās varot tikai traucēt viņa augšupgājienu, un, ja arī es butu iemīlējusies viņas dēlā, man vajagot prast viņa dēļ atteikties.