Tēvs grima aizvien dziļākā tumsā. Gandrīz nekas nebija palicis pāri no tā, ko saucam par cilvēku. Slimnīcā viņu neuzņēma, jo viņš nevienu neapdraudot. Arī kādreiz cerēto pensiju viņš nesaņēma, jo pārāk īsu laiku esot strādājis pilsētas dienestā. Mājiņu pārņēma kāds mūsu radinieks, kuram tevs agrak to bija iznomājis ar norunu, ka rentes vietā tas pabeigs mājiņas celšanu un iekops zemi. Vēlāk radinieks uzstādīja tādu pretrēķinu par izdotām summām, ka aizbildņi ieteica slēgt ar viņu līgumu, it kā māja būtu tam pārdota un nauda saņemta. Tā aizgāja manu vecāku mūža darbs, laupījums un badošanās. Labi, ka tēvs vairs neko nesaprata.
Domas par tēvu nomāca mani arī darba laikā. Mūsu istabiņa atradās bēniņos, trešajā stāvā, un promesot mani mocīja bailes, ka tēvs varētu savā neprātā atvērt logu un nogāzties uz akmeņiem. Uz darbu ejot, man vajadzēja viņu vienu pašu ieslēgt virtuvē. Ugunsgrēka sirēnas kaucieni dūrās manā sirdī kā neasi urbji. Man likās, ka uguns pārņēmusi mūsu dzīvokli un tajā dūmos un liesmās smok mans tēvs. Nepasakāmi priecājos par savu kolēģu ziņkārību. kuras mudinātas tās katrreiz, sirēnai atskanot, steidzās piezvanīt ugunsdzēsēju centrālei un tā paglāba mani no neziņas un mocošās fantāzijas drausmīgās iztēles.
Tā pagāja vasara un nemanot bija pienācis drēgnais rudens ar tumšiem vakariem. Krēslā atnācu uz darbu un tumsā pārgāju mājā. Kādā vakarā biju nostrādājusi līdz septiņiem, jo manām kolēģēm — policijas priekšnieka kundzei Liepai, turīgākā šejienes namsaimnieka meitai Ripulei un tirgotāja Blumberga meitai todien bija pienākušās jaunākās modes lapas. Pašlaik vilku mugurā mēteli, kad ienāca pilsētas valdes nama sētnieks Briedis. Lielām acīm viņš paskatījās manī un jautāja, vai es katru dienu strādājot tik ilgas virsstundas. Sākām runāt par darbu; viņš rāja mani, ka tā paļaujoties slinko dāmu izkalpinājumiem. Lai uzstādot pilsētas valdei prasību par virsstundām. Teicu, ka to gan neiedrošinos darīt, jo baidos no atlaišanas. Briedis noslēdza durvis un pavadīja mani mājup. Laikam biju pārāk nogurusi, tāpēc maz izplatu viņa vārdus par netaisnību, ko nabaga ļaudis pacieš pārāk pazemīgi.
Otrā dienā manas kolēģes nicīgi sačukstējās, vērsdamas pret mani pētījošus skatienus. Beidzot policijas priekšnieka kundze pasauca mani koridorā un sirsnīgi brīdināja neielaisties sarunās ar sētnieku Briedi. Droši vien es nezinot. kas tas par cilvēku. No augstskolas viņš esot izsviests politikas dēļ. tad kādu laiku strādājis mūsu pilsētas valdē kā ierēdnis, bet pēc 15. maija pazemināts par sētnieku. Esot lādas aizdomas, ka Briedis pinas ar komunistiem.
— Mūsu galva ir humora cienītājs, viņam patīk palielīties. ka mums ielu slauka studējis cilvēks, — vīpsnāja Liepas kundze. Bet lai es piesargoties ar tādu cilvēku draudzēties. Ēna, kas kritusi uz viņu, kritīšot arī uz mani.
Nokaunējusies es atsāku pārtraukto darbu, bet nevarēju vairs domas pie tā piesaistīt. Komunists — mans vakarvakara sarunu biedrs bija komunists. Līdz šim es par komunistiem biju dzirdējusi visbriesmīgākās lietas. Vēstures un reliģijas skolotāji mūs šausmināja dažādiem briesmu stāstiem par Krieviju un brīdināja sargāties no šejienes komunistu tīkliem.
Vakarā, kad Briedis nāca durvis slēgt, es ātri izslīdēju pa vārtiem un skriešus devos mājup.
Pienāca Ziemas svētki. Darba vietā dedzināja eglīti. Mani norīkoja apkalpotājām palīgā pie sviestmaižu gatavošanas un iznēsāšanas, un tā es strādāju, kamēr citi dejoja un runājās. Bi ju izslāpusi pēc cilvēkiem, jo, darbā un mājā pastāvīgi aizņemta, nebiju satikusi nevienu no savām senajām draudzenēm. Man gribējās smieties kā bērnībā, aizmirst tēvu. kas mājā sēdēja tumsā un runājās ar mirušo māti. Bet es nevarēju atrast garīgo saskari ar saviem priecīgajiem kolēģiem, es nepratu atvērt vārtus uz viņu pasauli. un viņi it kā nevēlējās ienākt manā. Ja es mēģināju piedalīties sarunās, mana balss pazuda starp citām neievērota. Par maniem jokiem neviens nesmējās; likās, ka neviens tos nebūtu dzirdējis. Un piepeši man nāsīs iesitās neizvēdināmā smaka mūsu agrākajā skolas kalpotāja dzīvoklī. Nabadzības smaka, kas, likās, ies man līdzi visur, kur vien es iešu. Manas drēbes, miesa un gars šķita tās piesātināti. Es sarāvos kā ezis savās adatās un apklusu, bet arī to neviens neievēroja, tāpat kā manu runāšanu un smieklus. Man pašai likās, ka citu acīs esmu tikai gaiss, sasmacis nabadzības gaiss, kas, garām ejot, jāpacieš, kā pacieš mēslu kastes smaku sētās vai kanalizācijas atvērtņu izgarojumus ielās.
Šis atzinums man uzmāca drūmu vientulības sajūtu. Katram cilvēkam sava dzīve liekas kaut kas nozīmīgs, vienreizējs, tam negribas būt sīkam vagulītim uz ceļa, ko nejauši var samīt kāda nevērīga kāja vai ratu ritenis. Un arī man gribējās justies iekļautai sabiedrībā, nebūt tikai gaisam ar nabadzības smaku, bet es biju izstumta no savas apkārtnes un nebiju atradusi cilvēkus, starp kuriem justos līdzvērtīga.
Nostrādājusies un nomākta kādu vakaru izgāju uz ielas. Mana galva negribēja turēties uz augšu, acis bez domām vērās akmeņos, kas likās vienaldzīgi kā pali dzīve. Jautrs labvakars pārtrauca manu bezdonngo gaitu. Sveicinātājs bija Briedis. Viņš sāka soļot man līdzās un jautāja, vai es arvien vēl strādājot divus darba laikus. Saņēmu drosmi un ieskatījos viņa sejā. Stingras, bet sirsnīgas acis raudzījās manī taisni un atklāti. Vai tāds skatiens varētu būt briesmonim? Un man aizmirsās skolotāju un kolēģu brīdinājumi, es nenoraidīju Brieža piedāvājumu pavadīt mani līdz mājai. Pēc ilgiem gadiem biju sastapusi cilvēku, kas jautāja par manu dzīvi, es stāstīju un jutu, ka man kļūst vieglāk, it kā tas otrs būtu daļu mana smaguma uzvēlis saviem pleciem.