Bija atkal vasara. Norunājam svētdien iet uz Meža ezeru, bet rīta agrumā pie manis iesteidzās Briede ar ziņu, ka brālis apcietināts. Viņa laikam redzēja, kā satumsa mana seja, un, prom ejot, cieši saspieda manu roku:
— Tev jāaug mums līdzi stiprai un neievainojamai tā viņš lika pateikt.
Gāja dienas un nedēļas. Man likās savādi, ka varu staigāt pa ielām un laukiem, kamēr cilvēks, kam tagad piederēja manas labākas domas un siltākās jūtas, bija ieslodzīts būrī kā dzīvnieks, pazemots un vārdzināts. Man bija kauns skatīties uz sauli, kuru viņam liegts redzēt. Es laikam būtu ļāvusies sentimentālai rezignācijai, ja manās ausīs allaž neskanētu Austras atnestie vārdi: «Tev jāaug stiprai un neievainojamai.»
Austra gāja uz cietumu satikties ar brāli un pārnesa mums sveicienus kā sārtus ziedus. Rudenī, kad Sarkanā Armija novietojās savās bāzēs, mūsu cerību spārni sāka plīvot kā slepus uzvilkti karogi. Bet pavasarī apcietināja arī Austru.
Beidzot pienāca diena, silta jūnija diena, kad no visam darba vietām, no šaurajiem dzīvokļiem, pagrabiem un bēniņiem saplūda ielās milzīgais darba skudru bars. Augstu nesdami ātri sagatavotus sarkanus karogus un plakātus, mēs virzījāmies uz apriņķa cietuma pusi, gaiši un spēcīgi skanēja mūsu dziesma. Kāds cilvēks no ietves malas parāva mani aiz rokas. Oļģerts! Piedzērušās acis valbīdams, viņš šļupstēja:
— Oļa, vai tu arī starp tiem salašņām?
— Nē, starp tiem salašņām esi tu! — es atsmēju un ieslēdzos savā rindā. Oļģerts paskrēja gabaliņu līdzi un, trīcošām rokām draudīgi kratīdams spieķi, kaut ko kliedza. Tāds viņš izzuda no manām acīm — kā ceļmalā palicis, nevarīgās dusmās trīcošs vecā, grimstošā laikmeta simbols. Ar savu pacelto spieķi un lamāšanos tas nespēja aizkavēt mūsu gājienu.
Šai brīdī es vairs nejutu sevi kā atsevišķu būtni, likās, mēs esam viens vienīgs važas sarāvis milzis, mums ir viena sirds, kas izstrāvo asinis pa visu milzīgo ķermeni, mums ir viena galva, kuru pārņēmusi lielā brīvības doma. Šai brīdī es aptvēru, cik niecīgs, sīkai skudrai līdzīgs ir atsevišķs cilvēks un kāds varenums ir lielajā kopumā. Man gribējās raudāt, ka mani vecāki aizgāja no dzīves, cīņu zaudējuši, viņus saberza bagāto un vareno cilvēku netaisnību un nelietību lavīna, jo viņi bija vieni. Bet es nedabūju paļauties skumjai nožēlai, jau vērās cietuma vārti, un tad — tad es ieraudzīju divas siltas, sirsnīgas acis un zināju, ka sākusies jauna dzīve.
ANNA SAKSE
STĀSTI NOVELES HUMORESKAS
Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis