— Nekas, nekas, viss būs labi! — saka pēkšņi šis cilvēks, un pēdējos tumšsārtā ugunskura uzliesmojumos redzams, ka viņš saplaisājušām lūpām uzsmaida kādām savām tālām domām.
9.
Sava gājiena septītajā diennaktī Aleksejs uzzināja, no kurienes tanī sniegputeņa naktī nāca tālas kaujas troksnis.
Jau galīgi nomocījies, katru brīdi apstādamies, lai atvilktu elpu, viņš vilkās pa atkusušo meža ceļu. Pavasaris tagad vairs nesmaidīja no tālienes. Viņš bija ienācis šinī mūža mežā ar saviem siltiem spējiem vējiem, ar asiem saules stariem, kas lauzās caur zariem un nomazgāja sniegu no ciņiem un uzkalniņiem, ar skumjo vārnu ķērkšanu vakaros, ar gausajiem solidiem kovārņiem uz rudā ceļa kupra, ar poraino kā bišu šūnas, mitro sniedziņu, ar dzirkstošajām peļķitem liekņas, ar to vareno, reibinošo smaržu, no kuras visam dzīvam priecīgi reiba galva.
Aleksejs no pat bērnības mīlēja šo laiku, un pat tagad, vilkdams pa peļķēm savas slimās kājas, slapjās izburbušās untēs, izsalcis, zaudēdams samaņu no sāpēm un noguruma, lādēdams peļķes, čagano sniegu un agros dubļus, viņš tomēr kāri ieelpoja skurbinošo un valgo aromātu. Viņš vairs nemeklēja ceļu, neapgāja peļķes, klupa, krita, rausās augšā, smagi uzguldamies savai nūjai, stāvēja, ļodzīdamies un saņemdams spēkus, tad izsvieda nūju cik spēdams tālu un turpināja lēni kustēties uz austrumiem.
Piepeši meža ceļa līkumā, kas strauji šeit nogriezās pa labi, viņš apstājās un sastinga. Tur, kur mežs bija sevišķi šaurs — iespiests no divām pusēm jaunā mežiņā, viņš ieraudzīja tās vācu mašīnas, kas viņam pabrauca garām. Ceļu tām aizsprostoja divas milzīgas priedes. Pie šīm priedēm, iespiedusies tajās ar radiatoru, stāvēja cirvim līdzīgā bruņu mašīna. Bet tā bija nevis vairs balti lāsaina kā agrāk, bet tumši sarkana un stāvēja zemu uz dzelzs sliecēm, jo riepas tai bija sadegušas līdz ar mašīnu. Tornis mētājās sniegā zem koka kā ērmīga sēne, acīm redzot norauts ar sprādziena spēku. Blakus bruņumašīnai gulēja trīs līķi — tās apkalpe — melnos, eļļu notraipītos īsos vamžos un drēbes ķiverēs.
Divi kāpurķēžu automobiļi, arī sadeguši, sarkani, ar melnām, pārogļotām iekšām, stāvēja atkusušajā sniegā, iegrūdušies bruņumašīnā, tumšajā no kvēpiem, pelniem un oglēm. Bet visapkārt, gar ceļmalām, ceļmalas krūmos, mētājās vācu kareivju ķermeņi, un no tiem bija redzams, ka kareivji bija bēguši šausmu pārņemti, pat labi neaptverdami, kas īsti noticis, ka nāve tiem uzglūnējusi aiz katra koka, aiz katra krūma, puteņa sniegotās segas apslēpta. Kokam bija piesiets virsnieka līķis mundierī, bet bez biksēm. Viņa zaļajam frencim ar tumšo apkakli bij piesprausta zīmīte. «Ko meklē, to dabū», — tur stāvēja rakstīts. Un zemāk, citā rokrakstā, jau izplūdušu tintes zīmuli lieliem burtiem bija vēl klāt pierakstīts vārds — «Suns».
Aleksejs ilgi aplūkoja kaujas lauku, meklēdams kaut ko ēdamu. Tikai vienā vietā viņš atrada sniegā iemītu, jau sīļu apknābātu vecu, sapelējušu sausiņu un pielika to pie mutes, kāri ieelpodams rudzu maizes skābo smaržu. Gribējās iebāzt šo sausiņu pilnīgi mutē un gremot, gremot, gremot smaržīgo maizes masu. Bet Aleksejs sadalīja viņu trijās daļās, divas iebāza dziļāk pakaļējā kabatā, bet vienu sāka plucināt druskās un šīs druskas zīst kā saldumus, cenzdamies pēc iespējas ilgāk pagarināt baudu.
Viņš vēlreiz apstaigāja kaujas lauku. Te viņam pēkšņi ienāca prātā doma: partizāniem jābūt kaut kur šeit tuvumā! Jo viņu kājām nomīdīts irdenais sniegs krūmos un apkārt kokiem. Varbūt viņš starp līķiem lodājošs jau ieraudzīts un kaut kur no egles virsotnes, no krūmiem, no kupenām viņu novēro partizānu izlūks. Aleksejs pielika rokas mutei un kliedza no visa spēka:
— Partizāni! Partizāni-i-i!
Viņam bija brīnums, cik vārgi un klusi skan viņa balss. Pat atbalss, kura viņam atsaucās no meža biezokņa un atsvieda viņa kliedzienus, koku stumbru sīki atbalsotos tiem atpakaļ, likās stiprāka.
— E-hei! Partizāni! Partizāni-i-i! — sauca Aleksejs, sēdēdams sniegā starp melnajiem mašīnu kvēpiem un klusajiem ienaidnieku ķermeņiem.
Sauca un sasprindza dzirdi. Viņš bija jau aizsmacis, pazaudējis balsi. Viņš jau saprata, ka partizāni, paveikuši savu darbu, savākuši trofejas un sen aizgājuši — un kādēļ viņiem arī būtu bijis jāpaliek neapdzīvotā meža biezoknī? — Bet viņš kliedza un kliedza, cerēdams brīnumu, to, ka tūlīt izlīdīs no krūmiem bārdaini cilvēki, par kuriem viņš tik daudz bija dzirdējis, pievāks viņu, aiznesīs līdz un varēs kaut dienu, kaut stundu atpūsties, padoties svešai labai gribai, ne par ko nedomājot, nekur nesteidzoties.
Tikai mežs viņam atbildēja ar skanīgu un saraustītu atbalsi.
Un piepeši — vai varbūt tas viņam no lielas saspringtības šķita — Aleksejs izdzirda cauri melodiskai dziļai skuju šalkoņai dobjus un biežus, drīz skaidri sadzirdamus, drīz pilnīgi izgaistošus rībienus. Viņš viss atdzīvojās, it kā no tāles viņš būtu uztvēris meža tuksnesī draudzīgu saucienu. Viņš neticēja savai dzirdei un ilgi sēdēja izstieptu kaklu.
Nē, viņš nekļūdījās. Drēgns vējš pūta no rītiem un atkal atnesa dobjus, bet tagad skaidri sadzirdamus kanonādes trokšņus. Un šī kanonāde nebija gurda un reta, kādu dzirdēja pēdējos mēnešos, kad karaspēks, ieracies un nostiprinājies drošā aizsardzības līnijā, laiski apmētājas lādiņiem, viens otru traucēdami. Tā skanēja bieži un spraigi, it kā kāds maisītu smagu akmeņu kaudzi, vai dūrēm bieži dauzītu ozola mucas milzu dibenu.
Skaidrs! Spraiga artilērijas divkauja. Frontes līnija, spriežot pēc skaņas, bija kilometru desmit attālumā un kaut kas tur notika, kaut kas uzbruka, un kaut kas izmisīgi atšaudījās, atgaiņājoties. Prieka asaras tecēja Aleksejam pār vaigiem.