Paziņojis savu signālu, Aleksejs gribēja izsaukt: «Uzbrukums!», bet aiz uztraukuma no kakla izrāvās tikai svilpojoši: «A-a-a» Viņš jau metās lejā, neko neredzēdams, izņemot cēli peldošo ienaidnieku ierindu. Viņš sev izvēlējās to pašu vācieti, kurš ieņēma Česlova nogāztās lidmašīnas vietu. Ausīs Aleksejam zvanīja, sirds bija gatava izlēkt pa muti. Viņš uztvēra lidmašīnu tēmēkļa zirnekļtīkla krustiņā un drāzās uz to, turēdams abus lielos pirkstus uz gašetēm. It kā pūkainas, pelēkas virves pazibēja no viņa pa labi. Aha! Šauj. Garām. Atkal un jau tuvāk. Vesels. Bet Petrovs? Arī vesels. Viņš pa labi. Pagriežas nost. Malacis puika! «Vīžnieka» pelēkais sāns palielinās krustiņā. Pirksti jūt sprūda auksto alumīniju. Vēl tikai mazliet.
Lūk, kad Aleksejs ar gavilēm sajuta pilnīgu saplūšanu ar savu mašīnu! Viņš sajuta motoru, it kā tas pukstētu viņa krūtīs, ar visu savu būtni viņš sajuta spārnus, astes stūres, un pat nekustīgās mākslīgās kājas, viņam šķita, ir kļuvušas jutīgas un netraucēja šo viņa savienošanos ar mašīnu ellišķīgi straujā kustībā. Izslīdēja, bet atkal tika uztverts tēmēkļa krustiņā slaidais, nolaizītais «vācieša» rumpis. Drāzdamies tieši uz viņu, Meresjevs nospieda sprūdu. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet zināja, ka ir trāpījis, un neapstādamies turpināja drāzties virsū ienaidnieka lidmašīnai, zinādams, ka tā nogāzīsies, iekāms viņš paspēs ar to sadurties. Atraudamies tēmēklim, Aleksejs sev par brīnumu ieraudzīja, ka līdzās nogāzās vēl otra. Vai tiešām viņš gadījuma dēļ nogāzis arī vēl to? Nē. Tas ir Petrovs. Viņš gāja pa labi. Tas ir viņa darbs. Malacis jaunais! Par jaunā drauga veiksmi Aleksejs nopriecājās vēl vairāk nekā par savējo. Otrs posms ieslīdēja vācu rindas robā. Bet tur jau sākās sajukums. Otrais vācu vilnis, kurā atradās, jādomā, mazāk piedzīvojuši lidotāji, jau izklīda un pazaudēja ierindu. Česlova posma lidmašīnas drāzās starp šiem izklīstošajiem «vīžniekiem», iztīrīdamas debesis un piespiezdamās ienaidnieku ātrumā iztukšot savas bumbu kasetes pašiem uz saviem ierakumiem. Lai piespiestu vāciešus apmētāt bumbām pašiem savus ierakumus, šai apstāklī tad arī slēpās kapteiņa Česlova labi izdomātais pasākums. Novietošanās «saules pusē» šeit spēlēja blakus lomu.
Bet vācu pirmā gājiena ierinda atkal saslēdzās. «Vīžnieki» turpināja ceļu uz tanku pārrāvuma vietu. Trešā posma uzbrukumam nebija panākumu. Vācieši nepazaudēja nevienu mašīnu, bet viens iznīcinātājs pazuda, ienaidnieka strēlnieka trāpīts. Česlovs nolēma riskēt, uzbrūkot no apakšas. Aleksejs domās viņam piekrita. Viņam pašam gribējās «ietriekties» ienaidniekam vēderā, izmantojot «La-5» brīnišķīgās kaujas īpašības stateniskā manevrā. Pirmais posms jau traucās augšup, un trašu dūmainie pavedieni pacēlās gaisā kā asas strūklakas šļāces. Divi vācieši tūdaļ izkrita no ierindas. Viens no tiem, jādomā, pāršķelts pušu, pēkšņi izjuka gaisā. Viņa aste gandrīz skāra Meresjeva mašīnas motoru.
— Seko! — uzsauca Meresjevs, pārlaizdams acis pakļautā siluetam, un pavilka rokturi uz sevi.
Zeme saslējās stāvus un apgāzās. Kā ar smagu sitienu viņu iespieda sēdeklī un piespieda tam klāt. Viņš sajuta asins garšu mutē un uz lūpām, acīs pazibēja sarkans šķidrauts. Mašīna, nostājusies gandrīz stāvus, traucās augšup. Gulēdams sēdekļa atzveltnī, Aleksejs vienu mirkli ieraudzīja krustiņā «vīžnieka» plankumaino vēderu, smieklīgās vīzes, kas sedza biezos riteņus, un pat lidlauka dubļu pikas, tiem pielipušas.
Viņš nospieda abas gašetes. Kur viņš trāpīja: vai tvertnē, motorā vai bumbu kasetēs — viņš neaptvēra, bet vācietis tūdaļ pazuda sprādziena pelēkrudā mākonī.
Meresjeva mašīnu pasvieda sāņus, un tā padrāzās garām uguns pikai. Ievadījis mašīnu līmeniskā lidojumā, Aleksejs aplūkoja debesis. Pakļautais lidoja viņam pa labi, karādamies bezgalīgajā debesu zilgmē virs mākoņu slāņa, kas atgādināja baltas ziepju putas. Apkārt bija klaji, tikai pie paša apvāršņa pret tālo mākoņu fonu bija redzamas uz dažādām pusēm izklīstošo «vīžnieku» svītriņas. Aleksejs paraudzījās pulkstenī un pabrīnījās. Viņam likās, ka kauja ilgusi vismaz pusstundu un benzīnam jābūt pie beigām. Pulkstenis rādīja, ka viss aizņēmis trīs un pus minūtes.
— Dzīvs? — viņš jautāja, pamezdams acis uz pavadītāju, kurš bija pārlīdis labajā pusē un lidoja Jīdzās.
No skaņu drūzmas viņš izdzirda tālu, sajūsminātu balsi:
— Dzīvs… Zeme… Uz zemes…
Lejā, sagrautā, saplosītā ielejā, vairākās vietās dega melni kūpoši benzīna sārti. To smagie dūmi pacēlās kā stabi bezvēja gaisā. Bet Aleksejs skatījās nevis uz šiem degošajiem ienaidnieka lidmašīnu līķiem. Viņš skatījās pelēcīgi zaļajās vabolītēs, kas jau plaši bija izklīdušas pa visu lauku. Pa divām ielejām viņi tuvojās ienaidnieka pozīcijām, pirmie jau līda pāri tranšejām. Izsviezdami no saviem smeceriem sarkanas liesmiņas jau viņpus vācu nocietinājumu līnijas, viņi līda arvien tālāk un tālāk, kaut gan tiem aiz muguras uzliesmoja šāvieni un staipījās vācu artilērijas dūmu svītras.
Meresjevs saprata, ko nozīmē simtiem šo vabolīšu sagrauto ienaidnieka pozīciju dziļumā.
Bija noticis tas, par ko nākošajā dienā padomju tauta un visa brīvību mīlošā pasaule gavilēdama lasīja visās avīzēs. Vienā no Kurskas kaujas iecirkņiem pēc spēcīgas artilērijas uguns, kas ilga divas stundas, armija bija pārrāvusi vācu aizsargpozīcijas un visiem spēkiem iegājusi pārrāvumā, iztīrīdama ceļu uzbrukumā pārgājušajam padomju karaspēkam.