Viss runāja par kaujas neatlaidību un izlieto asiņu daudzumu, par milzu zaudējumiem, par šeit iegūtās uzvaras dižumu.
Tanku kāpurķēžu dubultās sliedes krustām šķērsām bija izvagojušas visu plašo apkārtni. Tās veda tālāk un tālāk vācu pozīciju dziļumā.
Šo sliežu bija daudz. Acs skatīja tās visur līdz pat apvārsnim, it kā tieši uz dienvidiem taisni pāri tīrumiem, nevērodams ceļu, būtu devies milzīgs teiksmainu zvēru bars. Un nopakaļus aizgājušiem tankiem pa ceļiem, pamezdami aiz sevis no tālienes redzamas zilpelēkas putekļu grīstes, virzījās un, kā gaisā šķita, ļoti lēni virzījās bezgalīgās virknēs motorizētā artilērija, benzīna cisternas, remontdarbnīcu milzu furgoni, traktoru vilktas brezentu klātās mašīnas, un kad iznīcinātāji uzņēma augstumu, tas viss atgādināja skudru kustību pa skudru celiņiem pavasaros.
Iznīcinātāji, slīdēdami kā caur mākoņiem šais augsti bezvējā pacēlušajās putekļu grīstēs, nokļuva gar kolonām līdz priekšējiem «vilīšiem», kuros, jādomā, brauca tanku priekšniecība. Debesis aiz kolonām bija brīvas, bet kaut kur tālē pie miglainās apvāršņa malas varēja saskatīt kaujas nevienādos dūmu mākonīšus. Grupa pagriezās atpakaļ un sakārtojās čūskveidīgi, locīdamās dziļajās debesīs. Šai brīdī pie paša apvāršņa Aleksejs ievēroja vispirms vienu, tad veselu spietu zemu virs zemes lidojošu svītriņu. Vācieši! Arī viņi lidoja, piespiedušies zemei, un nepārprotami virzījās uz putekļu grīstēm, kas bija tālu saredzamas virs stepju zāles klātajiem laukiem. Aleksejs instinktīvi atskatījās. Viņa pakļautais nāca no mugures, ieturēdams īsāko distanci.
Lidotājs sasprindza dzirdi un kaut kur no tālienes izdzirda balsi:
— Esmu — Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Uzmanību! Man pakaļ.
Tāda jau reiz ir gaisa disciplina, kur lidotāja nervi ir saspīlēti līdz pēdīgam, ka viņš izpilda sava komandiera nodomus dažreiz pat ātrāk, iekāms tas paspēj pabeigt pavēles vārdus. Kamēr kaut kur tālumā caur troksni un šņākoņu skanēja jaunās komandas vārdi, visa grupa pāros, bet ievērojot kopēju, slēgtu ierindu, jau pagriezās vāciešiem ceļā. Viss saasinājās līdz beidzamam — redze, dzirde, domas. Aleksejs neko neredz, izņemot šīs ātri acu priekšā izaugošās lidmašīnas, neko nedzird, izņemot troksni un sprakšķus pilota cepures austiņās, no kurienes jāatskan pavēlei. Pavēles vietā viņš skaidri izdzirda balsi, kas satraukti runāja svešā valodā:
— Achtung! Achtung!… «La-fünf». Achtung! — sauca, jādomā, vācu zemes ziņotājs, brīdinādams savas lidmašīnas no briesmām.
Ievērojamā vācu aviodivīzija pēc sava paraduma ar ērtībām ir pārklājusi kaujas lauku ar ziņotāju un novērotāju tīklu, naktī kopā ar radiopārraidītājiem jau laikus nosviestiem ar izpletņiem iespējamā gaisa sadursmju rajonā.
Un jau mazāk skaidri cita balss, aizsmakusi un dusmīga, norūca vāciski:
— O, Donnerwetter! Links «La-fünf»! Links «La-fünf»!…
Šai balsī cauri neapmierinātībai bija sadzirdams vāji slēpts uztraukums.
— «Richthofens», bet no «lavočnikiem» bail, — ļaunā priekā caur zobiem noteica Meresjevs, raudzīdamies viņiem tuvojošamies ienaidnieka ierindā un sajuzdams visā saspringtajā ķermenī jautru gaišību, aizraujošu sajūsmu, no kuras mati sacēlās uz galvas.
Viņš ieraudzīja ienaidnieku. Tie bija iznīcinātāji-triecnieki «Focke-Wulf-190», spēcīgas, izvairīgas mašīnas, kas tikko bija toreiz parādījušās apbruņojumā un jau padomju lidotāju nosauktas par «fokiem».
Skaitliski viņu bija apmēram divtik. Tās lidoja tai pat stingrajā ierindā, kādas bija raksturīgas «Richthofena» divīzijas daļām, gāja kāpņveidīgi, pa pāriem, novietotiem tā, ka katra nākošā sargāja iepriekšējās asti. Izmantodams priekšrocību augstumā, Fedotovs veda savu grupu uzbrukumā. Aleksejs domās sev jau izvēlējās pretinieku un, nezaudējot pārējos no redzes, drāzās uz to, pūlēdamies to paturēt tēmēkļa krustiņā. Bet kāds aizsteidzās Fedotovam priekšā. Kāda grupa uz «jakiem» bija pielidojusi no otras puses un strauji uzbruka vāciešiem no augšas — un tik veiksmīgi, ka uzreiz sajauca viņu ierindu. Gaisā sākās sajukums. Abas ierindas sašķēlās atsevišķos cīnītāju pāros un četrniekos. Iznīcinātāji centās aizkrustot ienaidniekam ceļu pelēkām ložu trašu līnijām, nokļūt viens otram astē, uzbrukt no sāniem.
Pārnieki riņķoja, dzīdamies viens otram pakaļ, un gaisā izveidojās sarežģīta riņķa deja.
Tikai pieredzējusi acs varēja orientēties šai jūklī, gluži tāpat kā tikai pieradusi auss varēja atšķirt atsevišķus trokšņus, kuri iekļuva caur uztvērēja austiņām pilota ausīs. Kas tikai šinī mirklī neskanēja eterī: uzbrukumā dodošos aizsmakusi, sulīgā lamāšanās un sašautā šausmu kliedziens, un uzvarētāja līksmes sauciens, un ievainotā vaids, un straujā virāžā saspringtā lidotāja zobu griezieni, un smagas elpošanas krācieni. Kāds kaujas skurbumā bļāva dziesmu svešā mēlē, kāds ievaidējās kā bērns, teica «māt», kāds, jādomā, spiezdams gašetes, ļauni vārdoja: «Še tev, še, še, še!»
Iecerētais upuris izslīdēja no Meresjeva tēmēkļa. Tā vietā viņš virs sevis ieraudzīja «jaku», kura astē stingri bija ieķēries taisnspārnainais, cigarveidīgais «foks». No «foka» spārniem jau stiepās uz «jaku» divas paralēlas trašu svītras. Tās skāra viņa asti. Meresjevs stāvus kā svece metās augšup palīgā. Kaut kādu īsu sekundes daļu virs viņa pazibēja tumšā ēna, un viņš centās šai ēnai ietriekt garu kārtu no visiem saviem ieročiem. Viņš neredzēja, kas notika ar «foku». Viņš redzēja tikai, ka «jaks» ar bojātu asti lidoja tālāk jau viens. Meresjevs atskatījās, vai tikai burzmā nav pazudis pakļautais. Nē, viņš lidoja gandrīz blakus.