— Turies klāt, vecīt, — caur zobiem teica Aleksejs.
Ausīs zvanīja, sprakstēja, dziedāja, skanēja divās valodās gaviļu un šausmu kliedzieni, krācieni, zobu griezieni, lamas, smagas elsas. Šķita pēc šīm skaņām, ka cīnās nevis iznīcinātāji augstu virs zemes, šķita, ka ienaidnieki saķērušies dūru cīniņā un krākdami un elsdami, saspringdami visus spēkus, valstās pa zemi. Meresjevs skatījās gaisā, iecerēdams sev pretinieku, un pēkšņi sajuta, ka muguru pārņem aukstums un pakausī saceļas mati. Mazliet zemāk viņš ieraudzīja «La-5» un tam no augšas uzbrūkošo «foku». Viņš neievēroja padomju lidmašīnas numuru, bet saprata, sajuta, ka tas ir Petrovs. «FockeWulfs» metās tieši uz viņu, pilnā spēkā šaudams no visiem saviem ieročiem. Petrovam atlikās dzīvot dažas sekundes daļas. Tas notika par daudz tuvu, un Aleksejs nevarēja mesties draugam palīgā, ievērojot gaisa kaujas noteikumus. Nebija ne laika, ne. vietas izvērsties. Biedra dzīve, kas atradās uz kārts, spieda Meresjevu doties riskā. Viņš svieda savu mašīnu stateniski lejā, spiezdams gāzes sviru. Lidmašīna, sava svara rauta, pareizāk, ar inerci un pilnu motora jaudu, visa drebēdama no neparastās saspringtības, krita kā akmens, nē, nevis kā akmens, bet kā raķete, tieši uz strupspārnainā «foka» rumpja, apvīdama to ar ložu trašu pavedieniem. Juzdams, ka no šī ellišķīgā ātruma, no straujās krišanas, apziņa zūd, Meresjevs drāzās bezdibenī un tikko ievēroja aizplīvurotām, asinīm pieplūdušām acīm, ka kaut kur pie paša viņa propellera «foka» ietinās sprādziena dūmu mākonī. Bet Petrovs? Viņš kaut kur bija pazudis. Kur viņš ir? Notriekts? Izlēcis? Aizlidojis?
Debesis visapkārt bija tīras, un kaut kur no tālienes, no jau neredzamas lidmašīnas apklusušajā ēterī skanēja balss:
— Esmu Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Kārtoties, kārtoties aiz manis. Uz māju. Esmu Kaija 2.
Jādomā. Fedotovs veda grupu prom.
Pēc tam, kad Meresjevs, ticis galā ar «Focke-Wulfu», izveda savu lidmašīnu no trakā stateniskā pikējuma, ar kādu pat piedzīvojis lidotājs var riskēt tikai reizi dzīvē, viņš, aizgūtnēm un smagi elpodams, baudīja iestājušos mieru, sajuzdams seceno briesmu prieku, uzvaras prieku. Viņš paraudzījās kompasā, lai noteiktu atpakaļ ceļu, un sadrūma, ievērojis, ka benzīna palicis maz un nez vai pietiks līdz lidlaukam. Bet kaut ko daudz briesmīgāku nekā benzometru ar rādītāju tuvu nullei, viņš ieraudzīja sekojošā momentā. No pinkainām vālaina mākoņa šķipsnām tieši uz viņu metās diezin no kurienes cēlies «Focke-Wulf-190». Domāt nebija laika, paslēpties — vietas.
Ienaidnieki strauji metās viens uz otru.
6.
Gaisa kaujas trokšņus, kura notika virs ceļiem, pa kuriem virzījās uzbrūkošās armijas aizmugures spēki, dzirdēja ne tikai cīņas lidmašīnu kabīnēs atrodošies tās dalībnieki.
Caur spēcīgu vadības radiouztvērēju lidlaukā tos klausījās arī iznīcinātāju gvardes pulka pulkvedis Ivanovs. Pats piedzīvojis ass, viņš pēc eterī skanošiem trokšņiem saprata, ka kauja ir karsta, ka ienaidnieks ir stiprs un neatlaidīgs un negrib atdot debesis. Ziņas par to, ka Fedotovs izcīna karstu cīņu virs ceļiem, ātri aplidoja lidlauku. Visi, kas varēja, pulcējās mazā klajumā un satraukti skatījās uz dienvidiem, no kurienes vajadzēja atgriezties lidmašīnām.
Ārsti virsvalkos, vēl pilnām mutēm, izskrēja no ēdamtelpām. Sanitārās mašīnas ar milzīgiem sarkaniem krustiem uz karoseriju jumtiem kā ziloņi izlīda no krūmiem un sakārtojās braucienam, rūcinot strādājošos motorus.
Vispirms no koka galotņu sienas iznira, neizveidojot apli, nolaidās un sāka skriet pa plašo lauku pirmais pāris — Padomju Savienības Varoņa Fedotova «vieninieks» un viņa pavadītāju divnieks.
Aiz viņa tūdaļ nosēdās otrs pāris. Gaisā virs meža turpināja dūkt pārbraucēju lidmašīnu motori.
— Septītā, astotā, devītā, desmitā, — skaitīja balsī lidlaukā stāvošie un arvien lielākā un lielākā saspringtībā skatījās debesīs.
Nosēdušās lidmašīnas atstāja lauku, piestūmušās saviem kaponieriem, un šeit apklusa. Bet divu mašīnu nebija.
Gaidītāju pūlī iestājās klusums. Nospiedoši lēni pagāja minūte.
— Meresjevs un Petrovs, — klusi teica kāds.
Pēkšņi kāda sievietes balss priecīgi iespiedzās pār visu lidlauku:
— Lido.
Atskanēja motora rūkoņa. No bērzu galotnēm, gandrīz skārdama tās, nolaistām pēdām, izlidoja «divpadsmitais». Lidmašīna bija sakropļota, astei izrauts gabals, kreisā spārna aizlauztais gals karājās, vilkdamies virvē. Mašīna kaut kā savādi pieskārās zemei, augsti palēcās, atkal pieskārās, atkal palēcās. Tā viņa lēkāja līdz pat lidlauka malai un pēkšņi sastinga, pacēlusi asti. Sanitārās mašīnas ar uz kāpšļiem stāvošajiem ārstiem, vairāki «vilīši» un viss gaidītāju bars metās pie tās. No kabīnes neviens nepiecēlās.
Atvēra vairogu. Iespiests sēdeklī, asiņu peļķē peldēja Petrova ķermenis.
Galva bezspēcīgi nokarājās uz krūtīm. Seja bija aizklāta garām, slapjām gaišo matu šķipsnām. Ārsti un māsas atsprādzēja siksnas, noņēma asiņaino, šķembas sakapāto izpletņa somu un uzmanīgi izcēla laukā pamirušo ķermeni. Lidotājam bija sašautas kājas, ievainota roka. Tumši plankumi ātri izplūda pa zilo kombinezonu.
Petrovu turpat uz ātru roku pārsēja, novietoja nestuvēs un sāka jau iecelt mašīnā. Bet te viņš atvēra acis. Viņš kaut ko čukstēja, bet tik vāji, ka nevarēja sadzirdēt. Pulkvedis pieliecās viņam.
— Kur ir Meresjevs? — jautāja ievainotais.
— Vēl nav nosēdies.
Nestuves atkal pacēla, bet ievainotais enerģiski purināja galvu un pat izdarīja kustības, pūlēdamies no tām nolēkt: