— Viņš! — kāds iesaucās tik necilvēcīgā un nedabiskā balsī, ka visi tūlīt atžirga no sastinguma.
Lidmašīna jau bija pabeigusi skrējienu un, bremzēm iečīkstoties, apstājās pašā lidlauka malā pie sprogainiem baltsvārču bērziņiem, apgaismotiem dzeltensārtiem vakara saules stariem.
No kabīnes atkal neviens nepiecēlās. Cilvēki skrēja uz mašīnu, cik vien jaudāja, bez elpas, jauzdami ļaunu. Pulka komandieris pieskrēja pirmais, viegli uzlēca spārnam un, atvēris vāku, ieskatījās kabīnē. Aleksejs Meresjevs sēdēja bez cepures, bāls kā mākonis un smaidīja zaļganām lūpām, kurās nebija ne asins lāsītes. No apakšējās pārkostās lūpas pār zodu tecēja divas asins strūkliņas.
— Dzīvs? Ievainots?
Ar vāju smaidu viņš skatījās pulkvedī nāvīgi nogurušām acīm.
— Nē, vesels. Traki pārbijos. Kādus sešus kilometrus braucu ar neko.
Lidotāji trokšņoja, apsveica, spieda rokas. Aleksejs smaidīja:
— Brālīši, spārnus nenolauziet. Vai tā drīkst? Skaties tik, kā apsēduši… Es tūlīt izlīdīšu.
Šai brīdī viņš izdzirda kaut kur no apakšas, viņpus šīm pār viņu noliekušamies galvām, pazīstamu, bet tik vāju balsi, it kā tā skanētu kaut kur no lielas tālienes:
— Aļoša, Aļoša!
Meresjevs uzreiz atdzīvojās. Viņš uzlēca kājās, atbalstījās uz rokām un izsvieda no kabīnes savas smagās kājas un, tikko kādu nepagrūdis, atradās zemē. Petrova seja saplūda ar spilvenu. Iekritušajās, satumsušajās acīs bija sastingušas divas lielas asaras.
— Vecīt! Tu esi dzīvs?… Ak tu velna zeņķis!
Lidotājs smagi nokrita uz ceļiem nestuvju priekšā, apkampa nevarīgi gulošā biedra galvu, ieraudzījās viņa zilajās, moku pilnajās un tai pašā laikā laimē starojošās acīs:
— Dzīvs?
— Paldies, Aļoša, tu mani izglābi. Tu esi tāds, Aļoša, tāds…
— Tak nesiet to ievainoto, velns jūs būtu parāvis, ieplētuši mutes! — kaut kur līdzās nodārdēja pulkveža balss.
Pulka komandieris stāvēja blakus, mazs, dzīvs, šūpodamies uz stingrajām kājām, ieautām piegulošos, spīdīgos zābakos, kas bija redzami zem zilā kombinezona biksēm.
— Vecāko leitnant Meresjev, ziņojiet par lidojumu. Nogāzti ir?
—Tieši tā, biedri pulkvedi. Divi «foke-vulfi».
Apstākļi?
— Viens stateniskā uzbrukumā. Petrovam astē karājās. Otrs frontālā uzbrukumā kilometrus trīs uz ziemeļiem no vispārējās sadursmes.
— Zinu. Ārzemēs novērotājs nupat ziņoja… Paldies.
— Kalpoju… — gribēja pēc noteikumiem «noskaldīt» Aleksejs, bet komandieris, kuram vienmēr bija tik lielas prasības, kurš dievināja reglamentus, pārtrauca viņu ikdienišķā balsī:
— Nu, nu teicami! Rīt pieņemsiet eskadriļu… Trešās ekadriļas komandieris neatgriezās šodien bazē…
Uz komandpunktu viņi devās kājām.
Tā kā izlidojumi šai dienā bija pabeigti, viss pūlis gāja tiem nopakaļ. Komandpunkta zaļais uzkalniņš jau bija tuvu, kad no turienes izskrēja viņiem pretim dežūrējošais virsnieks.
Ieskrējienā viņš apstājās komandiera priekšā, kailu galvu, priecīgs, un jau atvēra muti, lai kaut ko izkliegtu. Pulkvedis viņu pārtrauca sausā, skarbā balsī:
— Kādēļ bez cepures? Vai jūs kāds skolnieks brīvstundā?
— Biedri pulkvedi, atļausiet ziņot, — izstiepies un tik tikko atgūdams elpu, izgrūda uztrauktais leitnants…
— Nu?
— Mūsu kaimiņš, «jaku» pulka komandieris, lūdz jūs pie tālruņa.
— Kaimiņš? Nu, un tad?…
Pulkvedis veikli noskrēja pa kāpnēm.
— Tur par tevi… gribēja stāstīt Aleksejam dežūrējošais, bet no lejas atskanēja komandiera skarbā balss.
— Meresjevu pie manis!
Kad Meresjevs sastinga viņam līdzās, izstiepis rokas gar sāniem, pulkvedis, aizspiedis ar plaukstām klausuli, uzbruka viņam:
— Ko jūs ar mani jokus dzenat? Kaimiņš zvana un jautā: «Kas no tavējiem uz «vienpadsmitnieka» lido?» Es saku: «Meresjevs, vecākais leitnants.» Viņš saka: «Cik tu viņam šodien notriektus ierakstīji?» Atbildu: «Divus». Viņš saka: «Pieraksti viņam vēl vienu: viņš šodien man no astes «foke-vulfu» atāķēja. Es, — viņš teica, — pats redzēju, kā tas zemē iedūrās». Nu? Bet jūs kādēļ ciešat klusu? — pulkvedis nomācies skatījās Aleksejā, un bija grūti saprast, vai viņš joko vai nopietni dusmojas: — Tā bija?… Nu. paskaidrojiet paši, te, lūk. Allo, tu klausies? Vecākais leitnants Meresjevs pie tālruņa. Nododu klausuli.
Pie auss ierūcās nepazīstams, aizsmacis bass:
— Nu paldies, vecāko leitnant. Tas bija meistartrieciens. Visu cienību, izglābi mani. Jā. Es līdz pat zemei viņu pavadīju un redzēju, kā viņš iedūrās zemē… Degvīnu baudi? Atbrauc uz manu KP, no manas puses litrs. Nu pateicos, spiežu piecus. Turpmākas sekmes!
Meresjevs nolika klausuli. Viņš bija tik ļoti noguris no visa pārdzīvotā, ka viņš tik tikko turējās kājās. Viņš tagad domāja tikai par to, kā ātrāk tikt līdz «kurmju pilsētiņai», līdz savai zemnīcai, nosviest protēzes un izstiepties guļvietā. Neveikli pamīņājies pie tālruņa, viņš sāka lēni iet uz durvīm.
— Jūs kurp? — pulka komandieris stājās viņam ceļā; viņš paņēma Meresjeva roku un cieši, līdz sāpēm to saspieda savā mazajā rokā. — Nu, ko jums lai pasaka? Malacis! Esmu lepns, ka man tādi ļaudis… Nu ko vēl? Paldies… Un jūsu draugs Petrovs, vai tad slikts? Un pārējie… Eh, ar tādiem ļaudīm karu nevar zaudēt.
Viņš vēlreiz līdz sāpēm saspieda Meresjeva roku.
Atgriezies savā zemnīcā jau naktī, Meresjevs nevarēja aizmigt. Viņš grozīja spilvenu no vienas puses uz otru, skaitīja līdz tūkstotim un atpakaļ, atcerējās savus paziņas, kuru uzvārdi sākas ar burtu «A», tad — ar burtu «B» un tā tālāk, nenovērsdamies skatījās nespodrajā paštaisītās lampas liesmā, bet visi šie simtkārt pārbaudītie pašiemidzināšanas līdzekļi šodien nederēja. Tikko Aleksejs aizvēra acis, viņam rēgojās gan skaidrāk, gan izpeldēdami kā no miglas pazīstami tēli: norūpējies raudzījās viņā caur savām sudrabotajām matu šķipsnām vectēvs Miehaila; labsirdīgi mirkšķināja savas «govs» skropstas Andrejs Degtjarenko; kādu rādams, dusmīgi kratīja savas iesirmās krēpes Vasilijs Vasiļjevičs; smaidīja ar visām savām zaldāta krunciņām vecais snaiperis; no baltā spilvena fona skatījās Aleksejā savām gudrajām, caururbjoši zobgalīgajām, visu sapratējām acīm komisārā Vorobjova vaska seja; zibēja, plandīdamies vējā, Zinočkas ugunīgie mati; smaidīja, līdzjūtīgi un saprotoši mirkšķinaja acīm mazais, dzīvais instruktors Naumovs.