Cik daudz jauku, draudzīgu seju raudzījās, smaidīja no tumsas, modinot atmiņas, piepildot ar siltumu jau tā pārpildīto sirdi. Bet, lūk, starp šīm draudzīgajām sejām ieradās un tūdaļ tās aizsedza Oļas seja, kalsnā pusaudža seja, virsnieka blūzē, ar lielām, nogurušām acīm. Aleksejs to ieraudzīja tik skaidri un noteikti, it kā meitene tiešām stāvētu viņa priekšā — kādu viņš to nekad nebija redzējis. Šis iedomu tēls bija tik reāls, ka viņš pat piecēlās sēdus.
Kāds te varēja būt miegs! Sajutis prieka pilnu enerģijas paisumu, Aleksejs uzlēca kājās, iededzināja «staļingradieti», izrāva no burtnīcas lapu un, noasinājis gar zoli zīmuļa galu, sāka rakstīt.
«Mana dārgā! — viņš rakstīja nesalasāmi, tikko spēdams pierakstīt ātri skrejošo domu. — Es šodien notriecu trīs vāciešus. Bet ne tas ir galvenais. Daži mani biedri to tagad dara gandrīz ik dienas. Es nebūtu tev ar to lielījies. Mana dārgā, tālā, mīļotā! Šodien es gribu, man ir tiesības šodien tev izstāstīt visu, kas ar mani notika pirms astoņpadsmit mēnešiem un ko es tev, piedod man, slēpu. Bet, lūk, šodien beidzot nolēmu…»
Aleksejs domāja. Aiz dēļiem, ar kuriem bija apšūta zemnīca, birdinādamas sausās smiltis, pīkstēja peles. Pa neaizvērto izeju līdz ar svaigu, miklu bērzu un ziedošu zāļu smaržu plūda mazliet apslāpēta trakulīga lakstīgalu pogošana. Kaut kur netālu aiz gravas, droši vien pie virsnieku ēdnīcas teltīm, vīrieša un sievietes balsis saskanīgi un domīgi dziedāja «Sērmūkslīti». Atstatuma klusināta, melodija ieguva naktī sevišķu, maigu daiļumu, modināja krūtīs priecīgu smeldzi — gaidu smeldzi, cerību smeldzi.
Attālie dobjie kanonādes grāvieni, tik tikko sadzirdami šai lauku lidlaukā, kas pēkšņi atradās dziļā aizmugurē, nenomāca ne šo melodiju, ne lakstīgalu pogošanu, ne kluso, aijājošo nakts meža šalkoņu.
PĒCVĀRDS
Tais dienās, kad Orlas kauja tuvojās savam uzvarošajam noslēgumam un priekšējie pulki, kas uzbruka no ziemeļiem, jau paziņoja, ka viņi no Krasnogoras augstienes redz degošu pilsētu, Brjanskas frontes štābam ienāca ziņojums, ka tajā rajonā darbojošies gvardes iznīcinātāju pulka lidotāji deviņās pēdējās dienās notriekuši četrdesmit septiņas ienaidnieka lidmašīnas. Turpretim viņi bija zaudējuši piecas mašīnas un tikai trīs cilvēkus, jo divi notriektie izlēkuši izpletņos un kājām ieradušies savos pulkos. Pat tajās Sarkanās Armijas brāzmainajās uzbrukuma dienās tāda uzvara bija ārkārtēja. Sakaru lidmašīnā es izlidoju uz šo pulku ar nodomu uzrakstīt «Pravdai» par gvardu lidotāju varoņdarbiem.
Pulka lidlauks bija novietots parastās zemnieku ganībās, kurās kaut kā bija nolīdzināti ciņi un kurmju rakumi. Kā medņu cāļu perējums lidmašīnas slēpās jaunas bērzu birztalas malā. Īsi sakot, — tas bija parastais šo brāzmaino kara dienu lauku lidlauks.
Mēs nosēdāmies tajā pievakarē, kad pulks taisījās beigt garo, darbīgo dienu. Pie Orlas vācieši gaisā bija sevišķi aktīvi. Iznīcinātājiem šai dienā kopsummā nācās veikt septiņus kaujas izlidojumus. Jau saulei rietot, pēdējie posmi atgriezās no astotā izlidojuma. Pulka komandieris, mazs, cieši sajoztu vidukli, nodedzis, ātrs cilvēks jaunā, zilā kombinezonā, ar ideālu matu šķirtni, godīgi atzinās, ka neko sakarīgu šodien izstāstīt nav spējīgs, ka viņš no pulksten sešiem rītā atrodas lidlaukā, pats trīs reizes pacēlies gaisā un tagad aiz noguruma tikko turas kājās. Un arī pārējiem komandieriem šai dienā nebija laika avīžu intervijām. Es sapratu, ka vajadzēs pagaidīt līdz rītam, un arī atgriezties bija tik un tā vēls. Saule jau gulēja bērzu galotnēs, apliedama tās ar savu staru izkausēto zeltu.
Sēdās pēdējās mašīnas. Neizslēgdamas motorus, tās uzsāktā gājienā piestūmās tieši birztalai. Bortmehāniķi ar rokām tās izgrozīja. Tikai, kad lidmašīnas jau stāvēja zaļā, velēnām klātā kaponiera zemes pakalniņā, no kabīnēm līda laukā bāli, noguruši lidotāji.
Pēdējā atlidoja trešās eskadriļas komandiera lidmašīna. Atvērās caurspīdīgais kabīnes vāks. Vispirms no turienes izlidoja un nokrita zemē liels melnkoka spieķis, no vienas vietas nosēts zelta monogramām. Tad nodedzis, platsejains, tumšmatains cilvēks ātri pacēlās uz spēcīgām, stiprām rokām, veikli pārsvieda savu ķermeni malai, nolaidās uz spārna un pēc tam smagi nokapā zemē. Kāds man teica, ka tas ir pulka labākais lidotājs. Lai netērētu velti vakaru, es nolēmu tūdaļ parunāt ar viņu. Labi atceros, kā, jautri skatīdamies tieši sejā dzīvām, melnām acīm, kurās neapdzēsta zēniska draiskulība savādi apvienojās ar pieredzējuša, daudz pārdzīvojuša cilvēka gurdumu, viņš teica smaidīdams:
— Apžēlojieties, goda vārds, no kājām gāžos. Seši kaujas izlidojumi. Ausīs rūc. Jūs paēdāt? Nē? Nu, tad labi, iesim uz ēdnīcu, vakariņosim kopā. Mums par nogāztu lidmašīnu vakariņās divsimt gramu degvīna dod. Man šodien pienākas četri simti. Taisni diviem pietiks. Nu, kas ir, iesim? Pir galda tad arī patērzēsim, ja jums tāda nepacietība.