— Vai atzīstiet, ka nodevīgi uzbrukdami Padomju Savienībai, kā rezultātā Vācija izrādījās sakauta, jūs izdarījāt lielāko noziegumu? — jautāja Gēringam padomju prokurors Romāns Rudenko.
— Tas nav noziegums, tā ir liktenīga kļūda. — dobji atbildēja Gērings, drūmi nolaizdams acis — Es varu atzīt tikai, ka mēs rīkojāmies neapdomīgi, tādēļ ka, kā tas noskaidrojās kara gaitā, mēs daudz ko nezinājām, bet daudz kas mums nevarēja pat prātā ienākt. Galvenais, mēs nezinājām un nesapratām padomju krievus. Viņi ir un paliks mīkla. Nekāda, pat vislabākā aģentūra nespēj izdibināt Padomju patieso kara potenciālu. Es nerunāju par lielgabalu, lidmašīnu un tanku skaitu. To mēs apmēram zinājām. Es nerunāju par rūpniecības jaudu un mobilitāti. Es runāju par cilvēkiem, bet krievu cilvēks vienmēr ir bijis mīkla ārzemniekam. Arī Napoleons viņu nesaprata. Mēs tikai atkārtojām Napoleona kļūdu.
Mēs ar lepnumu noklausījāmies šo piespiesto «atzīšanos», par «mīklaino krievu cilvēku», par mūsu Dzimtenes «neizdibināmo kara potenciālu», Varēja ticēt, ka padomju cilvēks, kura spējas, talanti, pašuzupurēšanās un vīrestība tā pārsteidza visu pasauli kara laikā, visiem šiem gēringiem tiešām bija un palika liktenīga mīkla. Un kā gan viņi arī būtu varējuši, šie «vācu kungu rases» nožēlojamās «teorijas» izgudrotāji, saprast cilvēka dvēseli un spēka, kas izaudzis sociālismā zemē! Un es pēkšņi atcerējos Alekseju Meresjevu. Viņa pusaizmirstais tēls spilgti un nešķirami nostājās manā priekšā šeit, šinī stingrajā, ar ozolkoku apšūtajā zālē. Un gribējās šeit pat Nirnbergā, šinī pilsētā, kura bija fašisma šūpulis, pastāstīt par vienu no miljoniem vienkāršu padomju cilvēku, kas sakāva Keiteļa armijas, Gēringa gaisa floti, kas gremdēja jūras dibenā Redera kuģus un kas ar saviem spēcīgiem sitieniem sagrāva Hitlera laupītāju valsti.
Skolas burtnīcas dzeltenos vākos, vienā no kurām ar Meresjeva rokrakstu bija ierakstīts: «Trešās eskadriļas kaujas izlido jumu dienas grāmata», — kopā ar mani bija atceļojušas Nirnbergā. Atgriezies mājās no Tribunālā sēdes, es sāku izskatīt vecās piezīmes un par jaunu sēdos pie darba, cenzdamies patiesīgi izstāstīt par Alekseju Meresjevu visu, ko zināju no viņa vārdiem.
Daudz ko savā laikā nepaspēju pierakstīt, daudz kas pa šiem četriem gadiem bija atmiņā izdzisis. Daudz Aleksejs Meresjevs savas kautrības dēļ atstāja neizstāstītu. Vajadzēja piedomāt, papildināt. Atmiņā izdzisuši viņa draugu portreti, par kuriem viņš silti un spilgti stāstīja tai naktī. Viņus vajadzēja radīt par jaunu. Tā kā man nebija šeit iespējas stingri turēties pie faktiem, es mazliet sagrozīju varoņa uzvārdu un devu jaunus vārdus tiem, kas viņu pavadīja, kas viņam palīdzēja viņa varoņdarba grūtajā ceļā. Lai viņi man neņem ļaunā, ja pazīs sevi stāstā.
Es nosaucu grāmatu: «Stāsts par īstu cilvēku», — tādēļ ka Aleksejs Meresjevs tiešām ir īsts padomju cilvēks, kuru nekad nebija sapratis un arī nesaprata līdz pat savai kauna pilnajai nāvei Hermanis Gērings, kuru nesaprot līdz šim laikam arī visi tie, kam tieksmes aizmirst vēstures mācību, kuri arī tagad vēl klusībā sapņo staigāt Napoleona un Hitlera ceļu.
Tā radās šis stāsts par patiesu padomju cilvēku.
Борис Полевой
ПОВЕСТЬ О НАСТОЯЩЕМ ЧЕЛОВЕКЕ
Boriss Poļevojs
STĀSRTS PAR ĪSTU CILVĒKU
Tulkojusi Marianna Ozoliņa
M. Karpenko ilustrācijas
Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis
1947. gadā ar PSRS Ministru Padomes lēmumu par šo grāmatu autoram piešķirta Staļina prēmija.