Šai naktī Aleksejs kaut kā sevišķi sagura. Viņš pat nekošļāja priežu mizu, kuras krājumu nesa azotē. Ar pūlēm viņš atrāvās no zemes, it kā viņa ķermenis pa nakti tai būtu pielipis. Nenopurinājis no kombinezona, no bārdas, no ūsām tur piesalušo ledu, viņš sāka līst bedres sienā. Bet rokas bezspēcīgi slīdēja pa nakti apledojušām smiltīm. Viņš atkal un atkal mēģināja izlīst, atkal un atkal noslīdēja bedres dibenā. Ikreizes viņa mēģinājumi kļuva vājāki. Beidzot ar šausmām viņš pārliecinājās, ka bez citu palīdzības viņš ārā netiks. Šī doma piespieda viņu vēlreiz līst slidenā sienā. Viņš izdarīja tikai nedaudz kustības un atkrita bez spēka un nevarīgs.
«Viss, tagad viss vienalga!»
Viņš saritinājās bedres dibenā, sajuzdams visā ķermenī to briesmīgo mieru, kas atmagnitizē gribu un paralizē to.
Nevarīgu kustību viņš izvilka no blūzes kabatas nobružātas vēstules, bet lasīt nebija spēka. Izņēma celofānā ietīto meitenes fotogrāfiju raibā tērpā, kura sēdēja ziedošas pļavas zālē. Nopietni un skumji smaidīdams, viņš tai jautāja:
— Vai tiešām ardievu? — un piepeši nodrebēja un sastinga ar fotogrāfiju rokā: kaut kur augstu virs meža, saltā drēgnā gaisā viņš šķita sadzirdam pazīstamu troksni.
Viņš uzreiz atmodās no uzmācīgās snaudas. Nekā sevišķa nebija šai skaņā. Tā bija tik vāja, ka pat zvēru vērīgās ausis to neatšķirtu no noledojušo koku galotņu vienmērīgās šņākoņas. Bet Aleksejs to dzirdēja arvien skaidrāk. Pēc raksturīgām svilpojošām skaņām viņš nemaldīgi uzminēja, ka laižas «išaciņš», uz kāda lidoja arī viņš.
Motora rūkoņa tuvojās, pieauga, pārejot drīz svilpienā, drīz vaidā, kad lidmašīna taisīja gaisā pagriezienu, un tagad beidzot augstu pelēkajās debesīs parādījās sīks lēni ejošs krustiņš, te izgaisdams, te atkal izpeldēdams no pelēkā mākoņu dūmaka. Lūk, jau saredzamas sarkanas zvaigznes uz viņa spārniem, lūk, jau virs pašas Alekseja galvas, pazibot saulē spārnu plāksnēm, viņš iztaisīja nāves cilpu un apgriezies sāka lidot atpakaļ. Viņa rūkoņa drīz norima, nogrimdama noledojušā, zariem vējā maigi sanošā meža šalkoņā, bet Aleksejam vēl ilgi likās, ka viņš dzird šo svilpojošo, smalko skaņu.
Viņš iedomājās sēžam kabīnē. Vienā mirklī, kurā cilvēks pat papirosu nepaspētu izpīpot, viņš būtu savā meža lidlaukā. Kurš lidoja? Varbūt Andrejs Degtjarenko izlidoja rīta izlūkošanā? Viņam patika izlūkošanas laikā pacelties augstu gaisā, apslēptā cerībā satikt pretinieku… Degtjarenko… Mašīna… Puiši…
Sajuzdams jaunu enerģijas pieplūdumu, Aleksejs aplūkoja noledojušās bedres sienas. Nu jā! Tā ārā netiksi. Bet nevar tak gulēt uz sāniem un gaidīt nāvi! Viņš izrāva no maksts dunci un gurdiem vājiem cirtieniem sāka cirst ledaino kārtu, kasīt nagiem sasalušo smilti, taisīt kāpnes. Viņš aplauza nagus, noskrāpēja asiņainus pirkstus, bet turpināja rīkoties ar nazi un nagiem aizvien ietiepīgāk. Tad, atspiedies ar ceļiem un rokām šais kāpnēs — bedrītēs, viņš sāka lēni līst augšā. Viņam izdevās nokļūt līdz valnim. Vēl nedaudz, uzgulties uz tā — pārvelties. Bet kājas paslīdēja, un, sāpīgi atsities ar seju pret ledu, viņš novēlās lejā. Viņš stipri sasitās. Bet motora rūkoņa tam vēl stāvēja ausīs. Viņš atkal līda un atkal paslīdēja. Tad, kritiski aplūkojis savu darbu, sāka padziļināt kāpnes, pataisīja augšējo kāpņu malas asākas un atkal līda, uzmanīgi sasprindzinādams arvien vairāk pārpūlētā ķermeņa spēkus.
Ar lielām pūlēm viņš pārlīda smilšu valnim, bezspēcīgi no tā noveldamies. Viņš līda uz turieni, kurp aizlidoja lidmašīna un no kurienes, izdzenādama miglu-sniegēdi un mirdzēdama kailsala kristālā, pār mežu cēlās saule.
13.
Bet līst jau bija grūti. Rokas drebēja un neturēja ķermeņa smagumu, lūza vai pušu. Vairākas reizes viņš atsitās ar seju kūstošajā sniegā. Likās, zeme daudzkārt ir pavairojusi savu pievilkšanas spēku. Nebija iespējams to pārvarēt. Neatvairāmi gribējās nogulties un atpūsties kaut drusku, kaut pusstundiņu.
Bet šodien Alekseju neganti vilka uz priekšu. Un, pārvarot stindzinošo nogurumu, viņš līda un līda, krita, cēlās un atkal līda, nesajuzdams ne sāpes, ne badu, neko neredzēdams un nedzirdēdams, izņemot kanonādes troksni un apšaudīšanos.
Kad rokas vairs neturēja, viņš mēģināja līst uz elkoņiem. Tas bija ļoti neērti. Tad viņš nogūlās un, atgrūzdamies sniegā elkoņiem, mēģināja velties. Tas gāja. Velties no sāna uz sānu bija vieglāk, nevajadzēja daudz piepūlēties. Tikai ļoti reiba galva, ik brīdi zuda samaņa un bieži vajadzēja apstāties un sēsties sniegā, nogaidot, iekāms rimsies zemes, meža un debess griešanās.
Mežs palika rets, vietām spīdēja cauri izcirtumu klajumi. Sniegā bija manāmas ziemas ceļa sliedes. Aleksejs vairs nedomāja par to, vai viņam izdosies nokļūt līdz savējiem, bet viņš zināja, ka viņš līdīs, velsies, iekāms vien viņa ķermenis spēs kustēties. Kad viņš no šī briesmīgā, visu savu novājējušo muskuļu darba uz brīdi zaudēja samaņu, rokas un viss viņa ķermenis turpināja visas tās pašas sarežģītās kustības, un viņš vēlās pa sniegu — pretim kanonādes troksnim tieši uz austrumiem.