Aleksejs neatcerējās, kā viņš pavadīja šo nakti un cik tālu vēl pavirzījies no rīta. Viss grima mokošas pusapziņas tumsā. Neskaidri viņš atcerējās tikai šķēršļus, kas stāvēja viņa kustībai ceļā: nocirsts priedes zelta stumbrs, kas noasiņoja dzintara sveķiem, baļķu grēda, skaidas, kas mētājās viscaur, kaut kāds celms, ar šķērsgriezumā skaidri saskatāmām gadu kārtām.
Svešs troksnis viņu iztraucēja, atgrieza no pusnomoda pie apziņas, piespieda piecelties sēdus un apskatīties apkārt. Viņš sevi ieraudzīja liela, saules staru pielieta meža izcirtuma vidū, piegāztu nocirstiem un neapstrādātiem kokiem, baļķiem, grēdās sakrautu malku. Pusdienas saule stāvēja virs galvas, stipri smaržoja sveķi, sasilušās skujas, sniega valgme un kaut kur augstu virs vēl neatkusušas zemes trallināja, aizraudamies pats ar savu vienkāršo dziesmu, cīrulītis.
Nenoteiktu briesmu sajūtas pārņemts, Aleksejs apskatīja izcirtumu. Cirsma bija svaiga, nepabeigta, nenodarināto koku skujas nebija vēl apvītušas un nodzeltējušas, no griezumu vietām pilēja medaini sveķi, smaržoja pēc svaigām skaidām un zaļas mizas, kas mētājās visapkārt. Tā tad izcirtums dzīvoja. Varbūt vācieši šeit gatavo kokus blindažām un nocietinājumiem. Tad ātrāk jāpazūd. Meža cirtēji kuru katru brīdi var ierasties. Bet ķermenis bija kā pārakmeņojies, sakalts tērauda sāpēm un nebija spēka kustēties.
Turpināt līst? Nē, instinkts, kas viņā bija izstrādājies meža dzīves dienās, lika viņam uzmanīties. Viņš neredzēja, nē, viņš kā zvērs juta, ka kāds uzmanīgi un nenovērsdamies seko viņam. Kas? Mežs ir kluss, pār cirsmu trallina cīrulītis, dobji kaļ dzeņi, dusmīgas ķīvējas zīlītes, strauji pārlidodamas no vietas uz vietu nocirsto priežu nogulušos zaros, un savā skaņa jā krūšu mecosoprānā dzeguze skaita kādam garus — garus gadus. Un tomēr ar visu savu būtni Aleksejs juta, ka viņam seko.
Lūza zars. Viņš atskatījās un pamanīja jauna bieza priedulāja zilpelēkos mutuļos, kas saskaņoti māja vējam ar savām cirtainajām virsotnēm, dažus zarus, kuri dzīvoja savu īpatu dzīvi un nelīgojās kopējās kustības taktī. Un Aleksejam likās, ka no turienes nāk klusi, uztraukti čuksti, cilvēku čuksti. Atkal tāpat kā toreiz satiekoties ar suni, Aleksejs juta, ka saslienas mati.
Viņš izrāva no azotes ierūsējušo, pieputējušo pistoli un bija spiests ar abu roku palīdzību uzvilkt gaili. Kad gailis nokrakšķēja, priedītēs kāds likās atlēcam. Dažu kociņu galotnes nokustējās, it kā tās aizskartu un atkal viss bija klusu.
«Kas tas ir — zvērs vai cilvēks?» — nodomāja Aleksejs, un viņam šķita, arī krūmos kāds jautājoši teica: «Cilvēks?» Kas tas ir — atbalss jeb vai patiesi tur krūmos kāds runā krieviski, jā jā, tieši krieviski. Un tādēļ, ka runāja krieviski, viņš sajuta pēkšņi tādu traku prieku, ka, pilnīgi nedomādams par to, kas tur ir — draugs vai ienaidnieks, izdvesa gaviļu saucienu, pielēca kājās, ar visu ķermeni tiecās uz priekšu, uz balsi un turpat ar vaidu saļima kā aizcirsts, nosviedis sniegā pistoli…
14.
Nogāzies pēc neizdevīga mēģinājuma piecelties, Aleksejs uz brīdi zaudēja samaņu, bet tā pati tuvo briesmu sajūta viņu atmodināja. Nebija šaubu, priedulājā slēpās cilvēki, viņi to novēroja un par kaut ko sačukstējās.
Viņš piecēlās uz rokām, pacēla no sniega pistoli un, nemanāmi turēdams to pie zemes, sāka novērot. Briesmas viņu atžilbināja no pusnomoda. Apziņa strādāja skaidri. Kas viņi bija? Varbūt meža cirtēji, kurus vācieši dzen šeit malku gatavot? Varbūt krievi, tādi pat kā viņš, ielenkumā, kas no vācu aizmugures mēģina tikt pāri frontes līnijai pie savējiem. Vai varbūt kāds no vietējiem zemniekiem? Jo viņš taču dzirdēja, ka kāds skaidri iesaucās: «Cilvēks?»
Pistole drebēja viņa rokā, kas bija kļuvusi nejūtīga no līšanas. Bet Aleksejs bija sagatavojies cīnīties un labi izmantot palikušās trīs patronas…
Tai laikā krūmos atskanēja uztraukta bērnišķīga balss:
— Ēj, kas tu esi? Doič? Feršten?
Šie jocīgie vārdi piespieda Alekseju ausīties, bet saucējs, bez šaubām, bija krievs un bez šaubām — bērns.
— Ko tu te dari? — jautāja otra bērna balss.
— Bet kas jūs esat? — atbildēja Aleksejs un apklusa, pārsteigts, cik nevarīga un klusa bija viņa balss.
Aiz krūmiem viņa jautājums izsauca sajukumu. Tur ilgi čukstējās, tik stipri žestikulēja, ka priedulājā kustējās zari.
— Tu to spēlīti met pie malas, nepiemānīsi! Es vācieti pa piecām verstīm pazīstu pēc smakas. Vai tu esi vācietis? — nepadevās krūmos.
— Bet kas jūs esat?
— Kādēļ tev tas jāzina? Nifersten…
— Esmu krievs.
— Nemelo… Lai acis man izsprāgst, nemelo, frici!
— Esmu krievs, krievs, esmu lidotājs. Vācieši mani notrieca.
Tagad Aleksejs vairs nesargājās. Viņš pārliecinājās, ka krūmos ir savējie, krievi, padomju ļaudis. Viņi tam netic, ko tur lai dara, karš māca uzmanīties. Pirmo reizi visā savā ceļojumā viņš sajuta, ka ir galīgi zaudējis spēkus, ka nevar vairs kustināt ne kāju, ne roku, ne kustēties, ne aizstāvēties. Asaras ritēja pa viņa vaigu melniem iedobumiem.
— Paskaties, raud! — atskanēja krūmos. — Ēj, ko tu raudi?
— Es esmu krievs, krievs, savējais lidotājs.
— No kāda lidlauka?
— Bet kas jūs esat?
— Kāda tev daļa, tu atbildi.
— No Mončalovas, palīdziet tak man, lieniet ārā! Pie velna…
Krūmos sačukstējās dzīvāk. Tagad Aleksejs skaidri dzirdēja frāzes:
— Dzirdēji, viņš saka no Mončalovas… Varbūt no tiesas… Un raud… Ēj, lidotāj, svied naganu prom! — viņam sauca.