Brīvprātīgie atkal neieradās. Un rītā, kad SS zonderkomandas vācieši apstaigāja sādžu, visas mājas izrādījās tukšas. Tajās, nebija nevienas dzīvas dvēseles — ne vecu, ne jaunu. Naktī ļaudis, pamezdami savas mājas, zemi, visu savu gadiem krāto iedzīvi, gandrīz visus lopus, pazuda bez pēdām šai pusē parasto biezo nakts miglu aizsegā. Visa sādža, kā stāv, līdz pēdējam cilvēkam pacēlās no vietas un apmetās astoņdesmit verstis attālajā meža biezoknī, vecā cirtumā. Izrakuši zemnīcas, vīri aizgāja partizānos, bet sievas ar bērniem palika grūtdieņot mežā līdz pavasarim. Dumpīgo sādžu zonderkomanda nodedzināja līdz pamatiem, tāpat kā lielum lielo vairumu sādžu un ciemu šinī rajonā, ko vācieši sauca par nāves zonu.
— Mans tētis bija kolhoza priekšsēdētājs, viņi to sauca par starostu — stāstīja Serjoņka, un viņa vārdi aizlidoja līdz Alekseja apziņai kā caur sienu, — tad viņi to nosita un vecāko brāļuku nosita, viņš bija invalīds, bez rokas, roku viņam piedarbā norāva. Sešpadsmit cilvēkus… Es pats redzēju, mūs visus sadzina skatīties. Tētis visu laiku kliedza un lamājās…
«Gan jums sados par mums, kuņas dēli, — viņš sauca. — Asiņainām asarām, — viņš sauca, — mūsu dēļ raudāsiet!»
Savāda sajūta pārņēma lidotāju, klausoties, kā čalo mazais gaišmatainais zemnieciņš ar lielām skumjām, nogurušām acīm. Viņš it kā peldēja staignā miglā. Nepārvarams nogurums cieši aptvēra visu viņa pārcilvēcīgā sasprindzinājuma nomocīto ķermeni. Viņš pat pirkstu nevarēja pakustināt un nemaz nevarēja iedomāties, ka viņš tikai pāris stundas atpakaļ varēja vēl kustēties.
— Un tā jūs mežā arī dzīvojat? — tikko dzirdami jautāja Aleksejs, ar pūlēm atbrīvojies no snaudiena valgiem.
— Kā tad citādi, tā arī mežā dzīvojam. Tagad esam trīs, mēs ar Fedjku un māmuļa. Bija mums māšele Njuška — šoziem nomira, uztūka un nomira, un arī mazais nomira, tā ka iznāk esam trīs… Nu kā: vācieši neatgriezīsies, ko? Mūsu vectēvs, viņš mums iznāk mātes tēvs, viņš tagad mums priekšsēdētājs, saka: neatgriezīsies, miroņi, viņš saka, augšā neceļas. Bet māmuļai bailes, viņa visu laiku grib bēgt, ja nu atkal, viņa saka, atgriežas… Bet rau kur vectēvs ar Fedjku, skaties!
Mežmalā stāvēja sarkanmatainais Fedjka un ar pirkstu norādīja uz Alekseju gara auguma, salīkušam vecim, noplīsušā, sīpoliem krāsotā, ar auklu sajoztā pašaustas drēbes ķelderī un vācu virsnieka stāvā naģenē.
Vecais, vectēvs Mihaila, kā viņu sauca bērni, bija liela auguma, salīcis, kalsns. Viņam bija labsirdīga, svētā Nikolas seja, kāda tā ir uz vienkāršām lauku svētbildēm, ar skaidrām, gaišām bērna acīm un mīkstu paretu bārdu, viļņainu un pilnīgi sudrabotu. Ietīdams Alekseju vecā aitādas kažokā, kurš viss bija vienos raibos ielāpos, bez pūlēm cilādams un grozīdams viņa vieglo ķermeni, viņš visu laiku runāja, naivi brīnīdamies:
— Ak, grēka darbi, tas cilvēks sevi pilnīgi nobeidzis! Kāds viņš kļuvis, ak tu dieviņ, manu, nu ģindenis! Ko gan karš ar cilvēkiem visu neizdara! Ai, ai, ai! Ai, ai, ai!
Uzmanīgi kā jaunpiedzimušu bērnu viņš noguldīja Alekseju uz ragaviņām, piesēja pie tām ar grožiem, padomāja, novilka sev ķelderi, satina un pabāza zem galvas. Tad nostājās priekšā, iejūdzās mazās saciņās, kas bija iztaisītas no maisa, iedeva puišeļiem pa auklai un teica: — Nu, ar dieva palīgu! — un trijatā viņi sāka vilkt ragaviņas pa atlaidušos sniegu, kurš lipa pie sliecēm, gurkstēja kā kartupeļu milti un ķērās pie kājām.
Atskatīdamies vectēvs Mihaila uzsmaidīja Aleksejam no savu sudraboto ūsu biezokņa apakšas, pamirkšķināja un uzsauca jautri un jauneklīgi:
— Ehe-i, trijjūgs! Laiž vaļā!
15.
Nākošās divas trīs dienas Aleksejam bija tītas biezā un karstā miglā, kurā neskaidri un spokaini viņš redzēja notiekošo. Īstenība jaucās ar murgiem, un tikai pēc ilgāka laika viņam izdevās atjaust patiesos notikumus visā viņu secībā.
Izbēgusī sādža dzīvoja lielā silā. Zemnīcas, tērptas vēl nenokusušā sniegā, nosegtas no virsas skujām, no pirmā acu uzmetiena bija grūti pat ieraudzīt. Dūmi mutuļoja no tām kā no zemes. Tai dienā, kad šeit parādījās Aleksejs, bija klusi un drēgni, dūmi kļāvās gar sūnekli, ķērās kokos, un Aleksejam likās, ka šis apvidus pārņemts ar dziestošu meža ugunsgrēku.
Visi iedzīvotāji, galvenokārt sievas un bērni un daži veči, uzzinājuši, ka Mihaila ved no meža nez no kurienes radušos padomju lidotāju, kurš, pēc Fedjkas stāstiem, līdzinājās «gatavam ģindenim», salasījās sagaidībām. Kad trijjūgs ar ragaviņām pazibēja gar koku stumbriem, sievas to apstāja un, ar grūdieniem un pļaukām dzīdamas prom zem kājām pinošos bērnus, gāja blīvā masā, visapkārt ielenktām ragavām, vaidēdamas, pūzdamas un raudādamas. Visas viņas bija noplīsušas un visas likās vienlīdz padzīvojušas. Zemnīcu sodrēji — zemnīcas kurināja kā dūmu istabas — nekad nenogāja no viņu sejām.
Tikai pēc acu mirdzas, pēc pavērtiem zobiem, kas atšķīrās ar savu baltumu, šais brūnajās sejās varēja atšķirt jaunavu no sievas.
— Meitieši, meitieši, ak meitieši! Nu, kādēļ jūs sanācāt, kādēļ? Vai te kāds teijāters? Vai kumēdiņi? — sirdījās Mihaila, izmanīgi ieguldamies savās saciņās.
— Nemaisieties tak jūs pa kājām, dieva dēļ, aitas tādas, dievs lai piedod, pustrakās!