Bet no sievu pūļa Aleksejs dzirdēja atskanam:
— Ai, kāds! No tiesas ģindenis! Nekustas, vai maz dzīvs?
— Viņš bez samaņas… Kas viņam noticis? Ak, māsiņas, cik izkāmējis, cik izkāmējis!
Tad izbrīnu vilnis noplaka. Nezināmais, bet, acīm redzot, briesmīgais šī lidotāja liktenis pārsteidza sievas un, kamēr ragavas vilkās gar mežmalu, lēni tuvodamās apakšzemes sādžai, izcēlās strīdus: kur Aleksejam dzīvot?
— Mana zemnīca ir sausa. Smiltis, smiltiņas un gaiss brīvs… Man ir krāsniņa — pierādīja mazā, apaļo seju ar ņipri mirdzošiem, kā jaunam nēģerim, acu baltumiem.
— Krāsniņa! Bet cik daudzi jūs tur dzīvojat? Elpu velk ciet, Mihaila, velc pie manis, man trīs dēli Sarkanarmijā, miltu mazliet palicis, es viņam plāceņus cepšu!
— Nē, nē, pie manis, man ir klaji, dzīvojam divatā, vietas pietiks, plāceņus nes mums, viss viens, kur viņš ēdīs. Mēs ar Ksjušu viņu kopsim, man ir saldēts breksis un beku virknīte… Būs viņam zivju zupiņa, sēņu vira…
— Kam viņam zivju zupiņa, kad ar vienu kāju jau kapā! Pie manis, Mišas tēv, mums ir govs, pieniņš!
Bet Mihaila vilka ragavas uz savu zemnīcu, kas atradās apakšzemes sādžas vidū.
… Aleksejs atceras: viņš guļ mazā tumšā zemes alā; mazliet dūmodams, sprakšķot un dzirkstījot deg sienā iespraustais skals. Viņa gaismā redzams galds, iztaisīts no vācu mīnu kastu dēļiem un nostiprināts uz zemē ierakta staba un apkārt tam bluķīši soliņu vietā, un tieva, pēc vecenes apģērbusies sieviete, melnā lakatā, noliekusies pār galdu — vectēva Mihaila jaunākā vedekla un paša Mihailas galva, apvīta sirmām, paretām cirtām.
Aleksejs guļ uz strīpaina, pašausta, salmiem piebāzta maisa. Viņš apklāts ar to pašu aitādas kažoku, sastāvošu no vieniem raibiem ielāpiem. No kažoka patīkami ož pēc kaut kā skāba, tik pierasta un mājīga. Un, kaut gan visa miesa sūrst kā akmeņiem dauzīta un kājas deg, kā kad pēdām būtu pielikti sakarsēti akmeņi, ir patīkami gulēt tā siltumā un mierā, zinot, ka neviens tevi neaiztiks, ka nevajag kustēties, ne domāt, ne sargāties.
Dūmi no pavarda, kas salikts zemē, stūrī, klājas zilpelēkiem, kustīgiem, zvīļainiem slāņiem, un Aleksejam liekas, ka ne tikai šie dūmi, bet arī galds un vienmēr ar kaut ko aizņemtā, ar kautko nodarbinātā vectēva Mihailas sudrabotā galva un Varjas smalkais augums — viss tas izplūst, līgojas, stiepjas. Aleksejs aizver acis. Viņš tās atver, aukstas gaisa strāvas uzmodināts, kas velk no durvīm, apsistām ar rupju maisa drēbi, uz kuras uzkrāsots melns vācu ērglis. Pie galda kāda sieviete. Viņa noliek uz galda maisiņu un vēl tur uz tā rokas, it kā pārlikdama, vai neņemt atpakaļ, nopūšas un saka Varvarai:
— Tie ir mannas putraimi… No miera laikiem, taupīju Kostjuņkam. Tagad viņam neko vairs nevajag, Kostjuņkam. Ņemiet, izvāriet savam ciemiņam biezputru. Tā tāda bērnu putriņa, viņam būs īstā reizē.
Apgriezušies viņa klusi aiziet, visus apņemdama savām skumjām. Kāds atnes saldētu breksi kāds plāceņus, ceptus uz pavarda akmeņiem, kuri izplata visā zemnīcā skābenu, siltas maizes tvaiku.
Atnāk Serjoņka ar Fedjku. Ar zemnieka cienību Serjoņka noņem durvīs pilota cepuri, saka: — Esiet sveicināti, — liek galdā divus grauda cukura gabaliņus, nolipušus tabakas un kliju druskām.
— Māte sūtīja. Tas ir veselīgs, cukurs, ēdiet, — viņš saka un lietišķi pievēršas vectēvam. — Atkal gājām uz pelnaini.
Izrakām katliņu. Divas lāpstas, ne visai apdegušas, cirvi bez kāta. Atnesām, noderēs.
Bet Fedjka skatās no brāļa aizmugures uz galdā balojošiem cukura gabaliņiem un ar troksni rij siekalas.
Tikai daudz vēlāk, visu to pārdomādams, Aleksejs prata novērtēt veltes, ko tam nesa ciemats, kur šinī ziemā trešā daļa iedzīvotāju nomira badā, kur nebija ģimenes, kas nebūtu aprakusi vienu un pat divus mirušos.
— Ak meitieši, meitieši, jūsu vērtība, meitieši, nav vārdos izsakāma! Vai dzirdi, Aļoha? es saku — krievu sievas vērtība, vai dzirdi, nav vārdos izsakāma. Viņai vajag tikai sirdi aizkustināt, beidzamo viņa atdos, galviņu viņa noliks, mūsu sieva. Ko? Vai nav tā? — runāja vectēvs Mihaila, pieņemdams Aleksejam visas šīs veltes un ķerdamies atkal pie kāda sava mūžīgā darbā — pie zirgu lietu labošanas, saku šūšanas, cauro velteņu lāpīšanas. — Un darbā, brālīt, Aļoha, viņa, šitā pati sieva, mums iepakaļ nepaliek, bet gadās arī, tju, tju! — tā vien skaties, iebāž puisieti pie darba maisā! Tikai tā sievu mēle, ai, mēle! Galvu viņas man ir sajaukušas, Aļoha, šīs pašas velna mātītes, galīgi sajaukušas. Kad mana Aņisja nomira, es, grēka gabals, nodomāju: «Paldies dievam, tagad varēšu dzīvot klusībā un mierā.» Bet dievs mani ir sodījis. Visi mūsu vīrieši, kas bija palikuši armijā neiesaukti, visi vāciešu laikā aizgāja partizānos un man par saviem lieliem grēkiem bija jāpaliek par sievu komandieri, kā āzim aitu barā… Oh-ho-ho!
Daudz tāda, kas dziļi pārsteidza, Aleksejs ieraudzīja šinī meža ciemā. Vācieši iznīcināja Plavņu iedzīvotāju mājas, mantu, inventāru, lopus, mājsaimniecības lietas, drēbes, visu, kas bija iegādāts ar daudzu paaudžu pūliņiem; ļaudis tagad dzīvoja mežā, pārcieta lielu postu, pastāvīgu baiļu briesmas, ka vācieši viņus atradīs, cieta badu, mira, — bet kolhozs, kuru trīsdesmitā gadā pēc ilgiem strīdiņiem un ķildām tik tikko izdevās organizēt, nesabruka. Gluži otrādi, lielā kara grūtības vēl vairāk saliedēja cilvēkus. Pat zemnīcas raka kolektivi un iekārtojās viņās nevis pa vecam kur kuram pagadījās, bet pēc brigādēm. Priekšsēdētāja pienākumus nošautā znota vietā uzņēmās vectēvs Mihaila. Viņš mežā svēti turējās pie kolhoza paražām un lūk, pašreiz viņa vadītā alu sādža, iedzīta sila biezoknī, pēc brigādēm un posmiem gatavojās pavasarim.
Baducietējas zemnieces sanesa un sabēra kopējā zemnīcā visu līdz pēdējam graudiņam, kas vien kādam bija paglabājies pēc bēgšanas. Teļus, ko nošķīra no govīm, jau laikus paslēptām no vāciešiem mežā, turēja visrūpīgākā, kopšanā. Cilvēki badojās, bet nekāva sabiedriskos lopus. Riskēdami ar dzīvību, puikas gāja uz vecām pelnainēm un krāšņatām, oglēs izraka svelmes nozilinātus arklus. Tiem, kas bija labāk saglabājušies, pierīkoja koka rokturus. No maisa drēbes iztaisīja iejūgus, lai no pavasara sāktu art ar govīm. Sieviešu brigādes pēc norīkojumiem zvejoja ezeros zivis, un ar tām visu ziemu pārtika sādža.