Lēni, uzmanīgi likdams mīkstās ķetnas, zem kurām ar troksni lūza sausā un cietā sērsna, zvērs tuvojās nekustīgajam, sniegā iespiestajam cilvēka augumam.
2.
Lidotājs Aleksejs Meresjevs «iekļuva kārbā». Šis nevainīgais izteiciens nozīmēja laikam visnejaukāko lietu, kāda vien varēja gadīties gaisa kaujā. Viņu, kas bija izšāvis visu munīciju, faktiski atbruņotu, ielenca četri vācu aeroplāni un, neļaudami ne izgrozīties ne novirzīties no kursa, veda uz savu lidlauku.
Bet viss tas notika tā. Iznīcinātāju vads leitenanta Meresjeva vadībā izlidoja pavadīt «Ilus», kuri devās uzbrukt vācu lidlaukam. Pārdrošais uzbrukums sekmējās. Triecienlidmašīnas, šie «lidojošie tanki», kā viņus sauca kājnieki, gandrīz skardami koku galotnes, piezagās tieši lidlaukam, uz kura virknēs stāvēja lielie transporta «junkersi». Negaidot izpeldējuši no zilganpelēkās meža sienas pīķiem, viņi riņķoja virs smagajiem «vezumnieku» rumpjiem, apbērdami tos no lielgabaliem un ložmetējiem ar svinu un tēraudu, apmētādami reaktīvo raķešu astainiem lādiņiem. Meresjevs, kas ar savu četrnieku sargāja gaisu virs uzbrukuma vietas, no augšas labi redzēja, kā sāka skraidīt pa lidlauku tumšas cilvēku figūriņas, kā smagi sāka līst uz visām pusēm pa noblīvēto sniegu transportmašīnas, kā uzbrucēji taisīja arvien jaunus ieskrējienus un kā attapusies «junkersu» apkalpe sāka zem uguns izstumt startam un pacelt gaisā mašīnas.
Šinī brīdī tad arī Aleksejs izdarīja kļūdu. Tai vietā, lai stingri sargātu gaisu virs uzbrukuma rajona, viņš, kā saka lidotāji, iekāroja vieglu medījumu. Pikējot kā akmens viņš krita virsū tikko no zemes atrāvušamies smagajam un tūļīgajam «vezumniekam», ar prieku uzbēra vairākas garas kārtas viņa četrstūrainam, raibam no krokota duralumīnija izgatavotam ķermenim. Lielā pašpārliecībā viņš pat nepaskatījās, kā ienaidnieks ietrieksies zemē. Otrā lidlauka malā traucās gaisā vēl viens «junkers». Aleksejs metās tam pakaļ. Uzbruka, bet neveiksmīgi. Viņa dūmu sliedes slīdēja pār ienaidnieka mašīnas virsu, kura lēni uzņēma augstumu. Viņš taisīja asu pagriezienu un vēlreiz uzbruka, bet no jauna cieta neveiksmi, atkal panāca savu upuri un nogāza viņu kaut kur jau tālu virs meža, nikni ietriekdams viņa platajā, cigarveidīgajā ķermenī vairākas garas kārtas no visiem klāja ieročiem. Nogāzis «junkersu» un iztaisīdams divus uzvaras riņķus virs tās vietas, kur virs zaļas savērpatotas bezgalīgas meža jūras pacēlās melns stabs, Aleksejs bija jau pagriezis lidmašīnu atpakaļ uz vācu lidlauku.
Bet turp aizlidot vairs neizdevās. Viņš ieraudzīja, ka trīs viņa vada iznīcinātāji cīnās ar deviņiem «meseriem», kas, jādomā, bija vācu lidlauka vadības izsaukti, lai atsistu triecienlidmašīnu uzbrukumu. Drošsirdīgi uzbrukdami vāciešiem, kuri pārsniedza tos tieši trīskārtīgi, lidotāji centās novērst ienaidnieka uzmanību no triecienlidmašīnām. Cīnīdamies viņi atvilka ienaidnieku tālāk un tālāk sāņus, kā to dara tetera mātīte, izlikdamās aizšauta un aizmānīdama mednieku prom no saviem mazuļiem.
Aleksejam kļuva kauns, ka aizrāvies viegla laupījuma dēļ, tik ļoti kauns, ka viņš sajuta nosarkstam un nosvīstam vaigus zem pilota cepures. Viņš izraudzījās pretinieku un, zobus sakodis, metās cīņā. Viņa mērķis bija «mesers», kurš mazliet bija atpalicis no citiem un, acīmredzot, arī noskatījis sev upuri. Izspiezdams visu ātrumu no sava «išaciņa», Aleksejs metās ienaidniekam virsū no sāniem. Viņš uzbruka vācietim pēc visiem likumiem. Ienaidnieka mašīnas pelēkais ķermenis bija skaidri saredzams tēmēkļa tīkliņa krustiņā, kad viņš nospieda sprūdu. Bet tas mierīgi aizslīdēja garām. Netrāpīt viņš nevarēja. Mērķis bija tuvu un bija saskatāms ļoti skaidri. «Munīcija», — iešāvās prātā Aleksejam, jūtot, ka mugura uzreiz pārklājas aukstiem sviedriem. Nospieda sprūdu, lai pārliecinātos, un nesajuta to trīsošo rūkoņu, kādu ar visu savu ķermeni sajūt lidotājs, laizdams darbā savas mašīnas ieročus. Munīcijas kastes bija tukšas: dzīdamies pēc «vezumniekiem», viņš bija izšāvis visu savu kaujas komplektu.
Bet ienaidnieks to nezināja! Aleksejs nolēma neapbruņots iejaukties cīniņā, lai vismaz skaitliski uzlabotu spēku samēru. Viņš kļūdījās. Iznīcinātājā, kuram viņš tik nesekmīgi uzbruka, sēdēja piedzīvojis lidotājs un labs novērotājs. Vācietis ievēroja, ka mašīna ir neapbruņota un deva saviem kolēģiem pavēli. Četri «meseršmiti», pamezdami kauju, iesprostoja Alekseju no sāniem, saspieda no augšas un apakšas un, diktējot viņam ceļu ložu trasēm, kas skaidri bija redzamas zilajā caurspīdīgajā gaisā, saņēma viņu «kārbā».
Dažas dienas atpakaļ Aleksejs bija dzirdējis, ka šeit uz Staraja Rusas rajonu atlidojusi no rietumiem slavenā vācu aviodivīzija «Richthofen». Tā bija sakomplektēta no fašistiskās impērijas labākajiem dūžiem un atradās paša Gēringa gādībā. Aleksejs saprata, ka nokļuvis šo gaisa vilku nagos un ka viņi to, acīm redzot, grib aizvest uz savu lidlauku, piespiest nosēsties, lai saņemtu gūstā dzīvu. Tādas lietas toreiz gadījās. Aleksejs savām acīm redzēja, kā reiz iznīcinātāju vads viņa drauga Padomju Savienības varoņa Andreja Degtjarenko vadībā atveda un nosēdināja savā lidlaukā vācieti — izlūku.
Garā, zaļgani bālā sagūstītā vācieša seja, viņa ļodzīgais solis acumirklī iešāvās Aleksejam prātā. «Gūsts? Nekad! Tas numurs neies!» — viņš nolēma.
Bet izvairīties viņam neizdevās. Vācieši tam aizsprostoja ceļu ar ložmetēju kārtām, tikko viņš taisīja mazāko mēģinājumu novirzīties no diktētā kursa. Un atkal viņa priekšā pazibēja sagūstītā lidotāja seja ar pārvērstiem vaibstiem, ar drebošu žokli. Šai sejā bija kaut kādas pazemojošas, dzīvnieciskas bailes.