Sievietes staigāja norūpējušās, niknas. Vectēva Mihailas zemnīcā bieži starp viņām uzliesmoja trokšņainas ķildas ar savstarpējiem pārmetumiem, ar visu veco un jauno, īsto un iedomāto apvainojumu uzskaiti. Troksnis dažbrīd bija briesmīgs, bet tikko gudri viltīgais vectēvs iesvieda šai trokšņainajā, sirdīgo sieviešu balsu biezputrā kādu saimniecisku domu — par to vai nevajadzētu sūtīt izlūkos pelnaini apskatīties, varbūt zeme jau atlaidusies, jeb arī vai vējiņš nav piemērots sēklu vētīšanai, kas ziemu sastāvējušas sasmakušā zemnīcu mitrumā — ka šīs ķildas tūlīt rima.
Reiz vectēvs atgriezās dienā, apmierināts un norūpējies. Viņš atnesa zaļu zālīti un, rūpīgi uzlicis sarepējušai delnai, parādīja Aleksejam.
— Redzēji? Nāku no lauka. Zeme atlaižas un ziemāji, gods dievam, var iztikt, jau sazēluši. Sniegi lieli. Es skatījos. Ja ar vasarāju neizdosies, ziemāji — arī tie dos riecienu. Iešu meitiešiem pateikšu, lai papriecājas rūpju sievas!
Kā kovārņu bars pavasarī sāka trokšņot un klaigāt pie zemnīcas sievietes, kurās no lauka atnestā zaļā zālīte modināja jaunu cerību. Bet vakarā vectēvs Mihaila berzēja rokas.
— Nevar teikt, ka slikti izlēma mani garmatainie ministri. Ko, Aļoha? Viena brigāde, tātad, ar govīm ars, tas ir tur, kur tā ieplaka lejā, kur aršana grūtāka. Bet daudz jau neuzars, pavisam tikai sešas gotiņas no mūsu ganāmpulka palikušas! Otrai brigādei lauks, kas augstāk un sausāks — to ar lāpstu un kapli. Nekas — dārzus uzrokam, tā iznāk. Bet trešajā uzkalniņā, tur smiltiņas, kartupeļiem, tā teikt, zemīti sagatavos, tur pavisam viegli, tur bērnus ar lāpstām norīkosim un meitiešus, kas vājāki — tos. Un tad, raugies, palīdzību sniegs arī valdība, tā teikt. Bet ja nesniegs, arī nav liela nelaime. Mēs paši kaut kā iztiksim, bet zemīti neapstrādātu neatstāsim. Paldies, ka vācieti no šejienes aizbaidīja, tagad dzīve ies. Mūsu ļaudis ir ar stiprām dzīslām, katru vezumu izvilks.
Viņš ilgi nevarēja iemigt, grozījās uz salmiem, kāsēja, kasījās, vaidēja: «Ak, kungs dievs!» — vairākas reizes nokāpa no nārām, piegāja ūdens spainim, grabināja kausiņu un varēja dzirdēt, kā viņš skaļi, kā izslāpis zirgs, dzēra lieliem, kāriem malkiem. Beidzot viņš neizturēja, iededzināja ar šķiltavu skalu, pataustīja Alekseju, kas gulēja atvērtām acīm savā smagajā pusmiegā:
— Tu guli, Aļoha? Bet es visu laiku domāju, zini. Mums sādžā vecā vietā aug ozoliņš uz laukuma, jā. Viņu gadus trīdesmit atpakaļ, taisni Nikolaja kara laikā, zibens ķēra un galotne nost. Jā, viņš stiprs, šis ozoliņš, sakne viņam spēcīga, sulas daudz. Uz augšu viņš vairs netika, deva uz sāniem dzinumu, un tagad skaties atkal cepure kupla. Tāpat arī mūsu Plavņi. Lai tik saulīte mums spīdētu un zeme ražotu un būtu mums pašu mīļā valdība, tad mēs, brālīt Aļoha, piecos gados atkopsimies, sabūvēsimies. Izturīgi. Oh-ho-ho, lai tev veselība. Jā — un karš lai ātrāk beigtos. Sakaut viņus un pie darba ar visu, kā teikt, plašo saimi… Ko? Kā tu domā?
Šai naktī Aleksejam kļuva slikti.
Vectēva pirts sapurināja viņa organismu, izveda to no lēnas, stindzinošas izdzišanas. Atkal viņš sajuta ar vēl nebijušu spēku gan noliesējumu, gan necilvēcīgo nogurumu, gan sāpes kājās. Atrazdamies murgu pilnā pussnaudā, viņš mētājās uz maisa, vaidēja, grieza zobus, kādu sauca, kādu lamāja, kaut ko prasīja.
Varvara visu nakti nosēdēja pie viņa, kājas pievilkusi, zodu atspiedusi ceļgalos un skumji raudzīdamās lielām, apaļām, bēdīgām acīm. Viņa lika tam gan uz galvas, gan uz krūtīm aukstā ūdenī samērcētu lupatu, sakārtoja viņam puskažociņu, kuru viņš bieži meta nost un domāja par savējo tālajos, nezin kur karu vēju mētāto.
Mazā gaismiņā piecēlās vecais. Paskatījās Aleksejā, jau norimušā un snaudošā, pačukstējās ar Varju un sāka posties ceļam. Viņš uzvilka velteņiem lielas no automobiļu kamerām paštaisītas galošas, ar lūku apjoza ķelderi, paņēma paegļa nūju, viņa roku nospodrinātu, kura vienmēr pavadīja veco vīru viņa tālos gājienos.
Viņš aizgāja, neteicis Aleksejam ne vārda.
17.
Meresjevs gulēja tādā stāvoklī, ka pat nemanīja saimnieka pazušanu. Visu nākošo dienu viņš gulēja nemaņā un atmodās tikai trešajā dienā, kad saule jau stāvēja augstu un no aizšaujamā lodziņa griestos, cauri visai zemnīcai, līdz pat Alekseja kājām, neizklīdinot tumsu, bet to sabiezinot, stiepās gaišs un blīvs saules staru kūlis, caururbdams zilipelēkos, kārtainos pavarda dūmus.
Zemnīca bija tumša. No augšas caur durvīm atskanēja klusā, piesmakusī Varjas balss. Aizņemta, domājams kādā darbā, viņa dziedāja senu, šai meža apvidū ļoti izplatītu dziesmu. Tā bija dziesma par vientuļu skumju sērmūksli, kas sapņoja par to, kā nokļūt pie ozola, arī vientuli augošu kaut kur tālu no viņas.
Aleksejam arī agrāk bija gadījies dzirdēt šo dziesmu. To dziedāja meitenes, kuras baros nāca no apkārtējiem ciemiem līdzināt un tīrīt lidlauku. Viņam patika lēnais, skumjais motivs. Bet agrāk viņš kaut kā neiedziļinājās dziesmas vārdos, un kara dzīves burzmā tie aizslīdēja apziņai garām. Bet tagad no šīs jaunās platacainās sievietes lūpām tie lidoja tādu jūtu pārņemti, un tik daudz viņos bija lielu un nevis dziesmā apdziedātu, bet sievietes īstu skumju, ka Aleksejs uzreiz sajuta visu melodijas dziļumu un saprata, ka Varjka — sērmūksle — skumst par savu ozolu.