Viņa dziedāja, un viņas balsī bija izjūtama patiesa asaru valgme, un, kad noklusa šī balss, Aleksejs iedomājās, kā viņa sēž tur kaut kur zem kokiem, pavasara saules apmirdzētiem, un asarām pilnas viņas lielās, apaļās, skumstošās acis. Viņš juta, ka viņam pašam sāka kutēt kaklā, viņam gribējās paskatīties, nevis palasīties, bet tieši paskatīties šais vecajās, no galvas iemācītajās vēstulēs, kas atradās viņa blūzes kabatā, paskatīties slaidās, pļavā sēdošās meitenes fotogrāfijā. Viņš pakustējās, lai aizsniegtu blūzi, bet roka bezspēcīgi atkrita uz maisa. Atkal viss peldēja pelēcīgā tumsā, izplūstošā gaišos varavīksnes lokos. Tad šinī tumsā, klusi šalcošā kaut kādām asām skaņām, viņš izdzirda divas balsis — Varjas un vēl otru, sieviešu, vecīgu, arī pazīstamu. Runāja čukstus:
— Neēd?
— Kur tad ēdīs!… Vakar, kā ieēda plāceņus — tikai mazumiņu — palika nelabi. Vai tā ir ēšana? Pieniņu dzer pa druskai. Dodam.
— Bet es, skat, zupiņu atnesu… Varbūt sirds iekāros zupiņu.
— Krustmāt Vasilisa! — Iekliedzās Varjka. — Vai tiešām…
— Nu kā tad no vistas, ko tu brēc? Parasta lieta, piecel, pamodini viņu, varbūt ēdīs.
Un iekāms Aleksejs, kas visu to pussnaudā bija dzirdējis, paspēja atvērt acis, Var ja viņu sāka purināt stipri, priecīgi, bez ceremonijām:
— Leksej Petrovič, Leksej Petrovič, mosties!… Vasilisa vecmāmuļa vistas zupiņu atnesa! Mosties, es saku!
Skals sprēgādams dega, iesprausts sienā pie ieejas. Tā nevienmērīgā dūmainā gaismā Aleksejs ieraudzīja mazu salīkušu veceni, ar krunkainu, gardegunainu un dusmīgu seju. Viņa rosījās ap lielu saini, kas stāvēja uz galda, attina maisa drēbi, tad vecu jaku, tad papīru un tur atklājās čuguna pods un no viņa iesitās zemnīcā tāda garšīga, trekna vistas viras smarža, ka Aleksejs sajuta krampjus tukšajā kuņģī.
Vecmāmuļas Vasilisas seja saglabāja nelaipnu, dusmīgu izteiksmi:
— Atnesu jums, nenopeliet, ēdiet vesels, varbūt dievs dos, ies labumā.
Un Aleksejs atcerējās vecmāmuļas ģimenes bēdīgo stāstu par vistu, kurai smieklīgs nosaukums «Partizānīte» un viss — gan vecmāmuļa, gan Varja, gan galdā garšīgi kūpošais katliņš — izplūda asaru duļķēs, caur kurām skarbi bezgalīgā žēlumā un līdzcietībā viņā raudzījās stingrās vecās sievietes acis.
— Paldies, vecmāmiņ, — tik vien viņš paspēja pateikt, kad jau vecene posās uz durvīm.
Jau no durvīm viņš dzirdēja:
— Nav par ko. Ko tur pateikties! Manējie arī karo. Varbūt arī viņiem kāds iedos. Ēdiet veseli. Veseļojieties.
— Vecmāmiņ, vecmāmiņ! — Aleksejs traucās uz viņu, bet Varja viņu noturēja un noguldīja uz maisa.
— Bet jūs guliet, jūs guliet! Labāk ēdiet zupiņu, — viņa pienesa viņam šķīvja vietā vecu alumīnija vāku no vācu zaldātu katliņa, no kura mutuļoja garšīgi trekni garaiņi, un, pasniegadama to, viņa aizgriezās, laikam, lai slēptu nejaušo asaru.
— Ēdiet, garšojiet.
— Bet kur ir vectēvs Mihaila?
— Viņš aizgāja… Darīšanās aizgāja, rajonu meklēt. Drīz nepārnāks. Jūs ēdiet, ēdiet.
Un kaut kur pie pašas savas sejas Aleksejs ieraudzīja lielu karoti, melnu no ilgā mūža, ar apgrauztu koka malu, pilnu dzintaraina buljona.
Pirmās viras karotes atmodināja viņā zvērīgu apetiti — līdz sāpēm, līdz spazmai vēderā, bet viņš atļāva sev ēst tikai desmit karotes un dažas cīpsliņas baltās, mīkstās vistas gaļas.
Lai gan vēders prasīja vēl un vēl, Aleksejs noteikti atstūma ēdienu, zinādams, ka viņa stāvoklī pārlieks ēdiens var kļūt par indi.
Vecmāmuļas virai bija brīnumdarītājas īpašība. Paēdis, Aleksejs aizmiga, neiegrima nemaņā, bet tieši aizmiga — cietā, spirdzinošā miegā. Pamodās, paēda un atkal aizmiga, un nekas — ne pavarda dūmi, ne sieviešu sarunas, ne Varjas roku pieskārieni, kura, baidīdamās, vai viņš nav miris, laiku pa laikam pieliecās paklausīties, vai sirds viņam sit, — nevarēja viņu uzmodināt.
Viņš bija dzīvs, elpoja mierīgi, dziļi. Viņš nogulēja dienas pārpalikumu, nakti un turpināja gulēt tā, ka likās, nav pasaulē spēka, kas varētu pārtraukt viņa miegu.
Bet tad agrā rītā atskanēja kaut kur tālumā pavisam, neatšķirama starp citiem trokšņiem, kas pildīja mežu, tāla vienmērīgi dūdojoša skaņa. Aleksejs uztrūkās un, viss sasprindzis, pacēla galvu no spilvena.
Mežonīga, neapvaldīta prieka sajūta pārņēma viņu. Viņš sastinga, mirdzošām acīm. Pavardā sprēgāja dziestošie akmeņi, gausi un reti čirkstēja pa nakti nokusušais circenis, bija dzirdams, ka pāri zemnīcai vienmērīgi un mierīgi šalc vecās priedes un pat ka pie ieejas rībina pilnsvarīgs pavasara atkusnis. Bet cauri tam visam bija dzirdama vienmērīga rūkoņa. Aleksejs uzminēja, ka tā ir Jidmašīnas «U2» motora rūkoņa. Skaņa gan tuvojās un pieņēmās, gan kļuva dobjāka, bet neizgaisa. Aleksejam aizrāvās elpa. Bija skaidrs, ka lidmašīna ir tepat tuvumā, ka viņa riņķo virs meža, vai nu kaut ko izlūkodama, vai meklēdama nosēšanās vietu.
— Varja, Varja, — sauca Aleksejs, cenzdamies piecelties uz elkoņiem.
Varjkas nebija. No āra atskanēja uztrauktas sieviešu balsis, steidzīgi garāmskrejoši soļi. Tur kaut kas notika.
Uz brīdi atvērās zemnīcas durvis, tajā iespraucās Fedjkas raibā seja.
— Varjas krustmāt! Varjas krustmāt! — sauca zēns, tad uztraukts piemetināja: — Laižas… Riņķo… Virs mums riņķo…