Galva pazuda ātrāk, iekāms Aleksejs paspēja kaut ko pajautāt.
Lidotājs ar pūlēm uzcēlās sēdus. Ar visu savu ķermeni viņš juta, kā puksts viņam sirds, cik satrauktas pulsē, atbalsodamās deniņos un slimajās kājās, asinis. Viņš skaitīja riņķus, ko izdarīja lidmašīna, izskaitīja vienu, otru, trešu un nokrita uz maisa, nokrita uztraukuma salauzts un atkal spēji un valdonīgi iegremdēts tai pašā visvarenajā, dziedinošajā miegā.
Viņu uzmodināja jaunas, sulīgas, zemas balss skaņa. Viņš šo balsi atšķirtu kuru katru citu balsu korī. Tāda iznīcinātāju pulkā bija tikai eskadriļas komandierim Andrejam Degtjarenko.
Aleksejs atvēra acis, bet viņam likās, ka viņš turpina gulēt un redz sapnī šo plato, izspiestiem vaigu kauliem, rupjo seju, it kā galdnieks to būtu pirmām sākumam apdrāzis, bet neapstrādājis ne ar smilšu papīru un ne ar stikla gabaliņu, labsirdīgo, stūraino drauga seju, ar tumšsarkanu rētu uz pieres, gaišām acīm, apdarinātām tādām pat gaišām bezkrāsas — kā Andreja naidnieki teica, cūkas uzacīm. Gaišzilās acis neizpratnē raudzījās dūmainā pustumsā.
— Nu, vectēv, rādi savu trofeju, — ducināja Degtjarenko.
Parādība neizgaisa. Tas tiešām bija Degtjarenko, kaut gan šķita pilnīgi neticami, ka draugs viņu varēja atrast šeit apakšzemes sādžiņā, meža biezoknī. Viņš stāvēja liels, plecīgs, pēc ieraduma atpogātu apkakli. Rokās viņš turēja pilota cepuri ar radiofona vadiem un vēl kaut kādus maisiņus un sainīšus. Skala uguntiņa apgaismoja viņu no mugurpuses. Īsi apcirpto matu zelta cekuls kā nimbs mirdzēja pār viņa galvu.
Aiz Degtjarenko bija redzams gluži izmocītais vectēva Mihailas ģīmis ar satraukti izplestām acīm, bet blakus viņiem stāvēja medmāsa Ļenočka, strupdegune un nerātne, kas raudzījās tumsā ar zvēriņa ziņkārību. Meiča turēja padusē biezu brezenta somu ar sarkanu krustu un spieda pie krūtīm kaut kādas savādas puķes.
Stāvēja klusēdami. Andrejs Degtjarenko nesapratnē atskatījās, laikam apžilbis tumsā. Reizes divas viņa skats vienaldzīgi pārslīdēja Alekseja sejai, kurš arī nekādi nevarēja aptvert drauga negaidīto ierašanos un baidījās, kad tik tas viss nav murgi, parādība.
— Tas tak ir viņš, kungs dievs, redz, kur guļ! — čukstēja Varja, noraujot Meresjevam kažoku.
Degtjarenko vēlreiz neizpratnē pārlaida skatu Alekseja sejai.
— Andrej! — teica Meresjevs, pūlēdamies piecelties uz elkoņiem.
Lidotājs neizpratnē, slikti slēptām bailēm raudzījās viņā.
— Andrej, nepazīsti? — čukstēja Meresjevs, juzdams, ka viņu visu sāk kratīt drudzis.
Vēl brīdi lidotājs raudzījās dzīvajā skeletā, apvilktu melnu kā pārogļotu ādu, cenzdamies pazīt drauga jautro seju un tikai acīs, lielās, gandrīz apaļās, viņš uzķēra pazīstamo, stūrgalvīgo un atklāto Meresjeva izteiksmi. Viņš izstiepa rokas uz priekšu. Lidotāja cepure nokrita uz zemes grīdas. Izbira saiņi un sainīši, aizripoja āboli, apelsīni, cepumi.
— Ļoška, tu? — lidotāja balss kļuva mikla, bezkrāsaina, un viņa garās skropstas salipa — Ļoška, Ļoška! — viņš paņēma no gultas vietas šo slimo, tik vieglo kā bērna ķermeni, spieda sev klāt kā maziņu un visu laiku atkārtoja: — Ļoška, draugs Ļoška!
Mirkli atrāva no sevis, kāri paskatījās viņā notālēm kā gribēdams pārliecināties, vai patiesi tas viņa draugs, un atkal spieda sev cieši klāt.
— Tiešām tu! Ļoška. Velna puika!
Varja un medmāsa Ļena pūlējās izraut no viņa stiprajām lāča ķetnām pusdzīvo ķermeni.
— Laidiet viņu vaļā, dieva dēļ, viņš ir tik tikko dzīvs! — dusmojās Varja.
— Viņam taču kaitīgi uztraukties, lieciet taču viņu gultā! — ātri bērdama un piebārstīdama savu runu bezgalīgiem «taču», uzstājās māsa.
Un lidotājs, tā īsti beidzot pārliecinājies, ka šis melnais, vecais cilvēks bez svara patiesi nav neviens cits kā Aleksejs Meresjevs, viņa cīņas biedrs, viņa draugs, kuru tie visā pulkā domās sen jau paglabājuši, saķēra galvu un, atskanot mežonīgam līksmam kliedzienam, sāka dejot apkārt galdam, dziedādams brašas ukraiņu tautas dejas motīvu, bradādams apelsīnus, ābolus, braši rībinādams ar mīkstām untēm zemes grīdu.
Tad atkal metās pie Meresjeva, saķēra viņu aiz pleciem un, dziļi lūkodamies viņa melnajās, no tumšo orbītu dziļuma priecīgi mirdzošajās acīs, kliedza:
— Dzīvs! Ak, dieva darbi! Dzīvs, velns lai par stenderi paliek! Bet kur tu biji tik ilgu laiku? Kā tu to varēji?
Bet māsa, šī mazā smieklīgā resnīte ar uzrauto degunu, kuru visi pulkā sauca, ignorēdami viņas leitnanta pakāpi, par Ļenočku jeb medicīnisko zinātņu māsu, kā viņa vienreiz sev par pazudināšanu bija stādījusies priekšā priekšniecībai, dziedātāja un smējēja, iemīlējusies visos leitnantos vienā laikā — skarbi un noteikti atstūma nost draisko lidotāju.
— Biedri kaptein, ejiet taču nost no slimnieka!
Uzsviedusi galdā puķu pušķi, pēc kura vēl vakar speciāli lidoja uz apriņķa pilsētu, pušķi, kurš izrādījās pilnīgi nevajadzīgs, viņa atvēra brezenta somu ar sarkano krustu un lietišķi ķērās pie izmeklēšanas. Viņas īsie pirkstiņi veikli slīdēja pa Alekseja kājām un viņa vienmēr prasīja:
— Sāp? Un tā? Un tā?
Pirmo reizi tā pa īstam Aleksejs piegrieza vērību savām kājām. Pēdas bija briesmīgi sapampušas, palikušas melnas. Katrs pieskāriens tām izsauca sāpes, kas kā elektriskā strāva caururba ķermeni. Bet kas sevišķi acīm redzot nepatika Ļenočkai, bija tas, ka pirkstu gali bija kļuvuši melni un pilnīgi zaudējuši jutīgumu.
Pie galda sēdēja vectēvs Mihaila ar Degtjarenko. Paklusām iebaudījuši uz priekiem no lidotāja blašķes, viņi dzīvi sarunājās. Ņirbošā vecļaužu tenoriņā vectēvs Mihaila, kā redzams, stāstīja jau nez kuru reizi: