«Alles für Deutschland». — «Visu Vācijai», — pārtulkoja Degtjarenko asmenī ierakstīto uzrakstu.
«Visu Vācijai», — atkārtoja Aleksejs, atcerēdamies, kā viņš šo dunci ieguva. — «Visu Vācijai».
— Nu ķeries, ķeries vecais! — nosauca Degtjarenko, aizjūdzies nestuvēm priekšā.
Nestuves sāka šūpoties un ar pūlēm, birdinot no sienām smiltis, izspraucās cauri zemnīcas šaurajai izejai.
Visi, kas bija salīduši iekšā pavadīt atradeni, devās augšup.
Tikai Varja palika mājās. Nesteigdamās, viņa sakārtoja lākturī skalu, piegāja pie strīpainā maisa, kurš vēl glabāja tanī iespiesto cilvēka ķermeņa atveidu un noglāstīja maisu rokām. Viņas skats apstājās pie puķu pušķa, par kuru steigā visi aizmirsa. Tie bija daži siltumnīcas ceriņu zariņi, bāli, vārgi, līdzīgi izbēgušās sādžas iedzīvotājiem, kas bija ziemojuši drēgnās un aukstās zemnīcās. Sieviete paņēma puķes, ieelpoja vājo, tvanamos kvēpos tikko jūtamo, maigo pavasara smaržu un pēkšņi nokrita uz nārām un sāka raudāt rūgtām sieviešu asarām.
18.
Pavadīt savu nejaušo viesi bija salasījušies visi uz vietas esošie Plavņu sādžas iedzīvotāji. Lidmašīna stāvēja aiz meža uz malās atkusušā, bet vēl līdzenā un stiprā iegarenā meža ezeriņa ledus. Ceļa uz turieni nebija. Pa irdeno, putraimaino sniegu, tieši pa sērsnu, gāja pēdu taciņa, kuru bija ieminuši stundu atpakaļ vectēvs Mihaila, Degtjarenko un Ļenočka. Tagad pa šo taciņu devās uz ezeru vesels pūlis ar puikām priekšgalā, bet paši pirmie soļoja prātīgais Serjoņka un jūsmīgais Fedjka. Ar veca drauga tiesībām, jo atradis lidotāju mežā, Serjoņka cienīgi soļoja nestuvēm priekšgalā, pūlēdamies, lai sniegā neiestigtu pēc tēva nāves mantotie milzīgie velteņi, un valdonīgi uzkliedza nosmulētajiem baltzobainajiem, pasakaini noplīsušajiem bērniem. Degtjarenko un vectēvs, iedami kopsolī, nesa nestuves, bet blakus pa sniegu skrēja Ļenočka, gan aizbāzdama segu, gan aizklādama Alekseja seju ar savu kaklautu. No mugurpuses spiedās sievietes, meitenes, vecenes. Pūlis dobji čaloja.
Sākumā spilgtā sniega izstrāvotā gaisma apžilbināja Alekseju. Jaunā pavasara diena tā viņam iesitās acīs, ka viņš aizmiedza tās un gandrīz zaudēja samaņu. Viegli pavērdams plakstus, viņš tās pieradināja pie gaismas un tad paraudzījās apkārt. Viņa priekšā atklājās apakšzemes sādžas kopaina.
Vecais mežs stāvēja kā mūris visapkārt, kurp vien raugies. Koku galotnes gandrīz sasniedzās kopā virs galvām. Viņu zari, skopi izlaizdami cauri saules starus, radīja lejā puskrēslu. Mežs bija jaukts. Baltas vēl kailo bērzu kolonas, kuru galotnes līdzinājās zilpelēkiem, gaisā sastingušiem dūmiem, atradās kaimiņos priežu zeltotiem stumbriem, un starp viņiem vietumis rēgojās egļu tumšie trīsstūri.
Zem kokiem, kas sargāja no ienaidnieka acīm, kā no zemes, tā gaisa, zemē, virs kuras sniegs sen bija simtiem kāju nomīdīts, tad arī bija ieraktas zemnīcas. Uz simtgadīgu egļu zariem žāvējās bērnu autiņi, un uz priedīšu žuburiem vēdinājās uzvāztie māla podi un krūzes, bet zem vecas egles, no kuras stumbra nokarājās sirmu sūnu bārdas, pie pašas tās milzīgās pakājes zemē starp stiegrainām saknēm, kur pēc visiem likuma pantiem pienāktos gulēt meža zvēram, sēdēja veca, nospeķota lupatu lelle, ar plakanu labsirdīgu, ķimisko zīmuli zīmētu seju.
Pūlis, kas gāja nestuvēm pa priekšu, lēni virzījās pa sūnā iemīto «ielu».
Atrazdamies laukā, Aleksejs izjuta vispirms kūsājoša, neapjēgta dzīvnieciska prieka paisumu, tad viņa vietā stājās saldas un klusas skumjas.
Ar mazu lakatiņu Ļenočka noslaucīja viņš sejai asaras un, izskaidrodama tās pa savai vīzei, pavēlēja nesējiem iet lēnāk.
— Nē, nē, ātrāk, vēl ātrāk, nu! — steidzināja Meresjevs.
Viņam jau tāpat likās, ka viņu nes par daudz lēni. Viņš sāka baiļoties, ka tādēļ var neaizlidot, ka piepeši lidmašīna, kas atsūtīta pēc viņa no Maskavas, aizlaidīsies viņus nesagaidījusi un ka viņam šodien neizdosies nokļūt klīnikā — glābējā. Viņš dobji vaidēja no sāpēm, kuras tam sagādāja nesēju steidzīgā gaita un visu laiku prasīja: «Ātrāk, lūdzu, ātrāk!» Viņš steidzināja, kaut dzirdēja, ka vectēvs aizelšas un reizi pakaļ reizei klūp un jauc soli. Divas sievietes nomainīja veco. Mihaila tecēja blakus nestuvēm otrā pusē Ļenočkai. Noslaucījis ar savu virsnieka cepuri nosvīdušo pliko galvas virsu, sasarkušo seju, krunkaino kaklu, viņš laimīgi nomurmināja:
— Paskat tik, kā dzen, ko? Steidzas!… Pareizi, Ljoša, tava taisnība, steidzies! Ja cilvēks steidzas, dzīvība viņā turas stipri, mūsu vismīļo atradenīt, ko, vai teiksi, ka nē?… Tu mums atraksti no hospitāļa! Adresi atceries: Kaļiņinas apagabals, Bologojas rajons, nākotnes sādžā Plavņi, ko? Nākotnē, ko? Nekas, atnāks, neaizmirsti tik, adresīte ir pareiza!
Kad nestuves cēla lidmašīnā un Aleksejs ieelpoja pazīstamo aso aviācijas benzīna smaku, viņš atkal sajuta kūsājoša prieka uzplūdus. Virs viņa aizvēra celuloīda vāku. Viņš neredzēja, kā pavadītāji māja rokām, kā maza vecenīte ar lielu degunu, kura savā pelēkajā apģērbā izskatījās pēc sirdīgas vārnas, pārvarēdama bailes un propellera sacelto vēju, piesteidzās jau kabīnē sēdošam Degtjarenko un iespieda viņam sainīti ar vārītu vistas gaļu, ka vectēvs Mihaila rosījās gar mašīnu, uzkliegdams sievietēm dzīdams prom bērnus, ka vējš norāva vectēvam naģeni un dzina pa ledu un ka viņš stāvēja kailu galvu un kā spīdēja viņa plikais galvas virsus un viņa retie sudrabotie mati, kurus vējš plivināja, līdzīgs lauku meisteru naivi zīmētam svētam Nikolajam. Stāvēja, ar roku vicinādams aizejošai lidmašīnai, vienīgais vīrietis šinī raibajā sieviešu pūlī.