— Viens slimnieks jau šeit? — viņš jautāja, paskatījies Meresjevā. — Teicami, nesiet otru, tūlīt lidojam. Bet ko jūs šeit darāt, madam? — Viņš paskatījās caur nosvīdušajām brillēm Meteoroloģiskajā seržantā, kas centās paslēpties aiz Juras muguras. — Lūdzu izkāpt, tūlīt laižamies. Ei! Šurp nestuves!
— Rakstiet, dieva dēļ, rakstiet, gaidīšu! — Aleksejs izdzirda meitenes čukstus.
Ārsts ar Juras un citu palīdzību cēla lidmašīnā nestuves, uz kurām kāds klusi un gari vaidēja. Kad tās lika lizdā, palags noslīdēja un Meresjevs ieraudzīja ciešanu pārvērsto Kukuškina seju. Ārsts saberzēja rokas, apskatīja kabīni, paplikšķināja Meresjevu pa vēderu:
— Teicami, lieliski! Tātad, jauno cilvēk, jums būs kompanjons, lai nebūtu garlaicīgi lidot. Ko? Tagad visi liekie ārā. Vai šī Loreleja ar seržanta pakāpi pazuda? Ļoti labi. Lūdzu kustēties!…
Viņš izgrūda aizkavējušos Juru. Durvis aizvēra, lidmašīna ietrīsējās, sakustējās, palēcās un tad apklusa un sāka elastīgi peldēt savā stihijā, motoru vienmērīgā rūkoņā. Ārsts, turēdamies gar sienām, pienāca pie Meresjeva.
— Kā jūtamies? Rādiet pulsu, — viņš ar ziņkāri aplūkoja Alekseju un pašūpoja galvu: M-jā! Spēcīga personība! Par jūsu piedzīvojumiem draugi stāsta kaut ko tādu pavisam neticamu, džeklondonisku.
Viņš atsēdās savā krēslā, pagrozījās tajā, iesēzdamies ērtāk, un tūlīt saguma un nokāra galvu iemigdams. Un varēja redzēt, cik briesmīgi noguris bija šis jau pavecais bālais cilvēks.
«Kaut kas džeklondonisks!» nodomāja Meresjevs un atmiņā atausa tālas bērnības ainas — stāsts par cilvēku, kurš ar pārlauztu kāju kustas caur tuksnesi, slims un izsalkuša zvēra vajāts. Zem aijājošā vienmērīgā motoru trokšņa viss sāka peldēt, zaudēt kontūras, izšķīst pelēkā miglā, un aizmiegošā Alekseja pēdējā doma bija par to, ka nav ne kara, ne bumbu uzbrukuma, ne šo mokošo nepārtraukto, smeldzošo sāpju kājās, ne lidmašīnas, kas to nes uz Maskavu, ka viss tas no brīnišķīgas grāmatas, lasītas bērnībā tālajā pilsētā Kamišinā.
OTRĀ DAĻA
1.
Andrejs Degtjarenko un Ļenočka nepārspīlēja, slavēdami savam draugam galvaspilsētas hospitāļa lieliskās īpašības, kur uz Armijas komandiera lūgumu ievietoja Alekseju Meresjevu un pie vienas reizes arī leitnantu Konstantinu Kukuškinu, kuru kopā ar viņu nogādāja Maskavā.
Līdz karam tā bija institūta klīnika, kur ievērojams padomju zinātnieks pētīja jaunas metodes, kā ātri atjaunot cilvēka organismu pēc jebkuras slimības vai traumas. Šai iestādei bija stingri izveidotas tradīcijas un pasaules slava.
Kara laikā zinātnieks pārvērta sava institūta klīniku virsnieku hospitālī. Tāpat kā agrāk slimnieki šeit saņēma visus ārstēšanas veidus, kādi vien tanī laikā progresīvai zinātnei bija pazīstami.
Karš, kas plosījās netālu no galvaspilsētas, izsauca tādu ievainoto pieplūdumu, ka hospitālim vajadzēja četrreiz pavairot gultu skaitu, salīdzinot ar to, kādam tas bija aprēķināts. Visas palīgtelpas — pieņemamās telpas, kur satikās ar apmeklētājiem, lasāmās un kluso spēļu istabas, medicīniskā personālā istabas un kopējās ēdamtelpas tiem, kas izveseļojās — bija pārvērstas palātās. Zinātnieks atdeva ievainotiem pat savu kabinetu, blakus viņa laboratorijai, bet pats kopā ar savām grāmatām un ierastajām lietām pārvācās uz mazu istabiņu, kur agrāk bija dežūrtelpa. Un tomēr dažbrīd vajadzēja gultas novietot gaiteņos.
Baltajās sienās, ko pats arhitekts, likās, bija paredzējis svinīgam medicīnas tempļa klusumam, no visām pusēm atskanēja stiepti vaidi, kunksti, guļošo krākšana, smagi slimo murgi. Šeit stingri ieviesās kara smagā, smacējošā elpa — asiņaino pārsēju, iekaisušo brūču, dzīvi pūstošas cilvēku miesas smakas, kuras nespēja iznīcināt nekāda vēdināšana. Jau sen līdzās ērtām, pēc paša zinātnieka metiem taisītām gultām stāvēja pārvietojamās saliekamās gultas. Trūka trauku. Kopā ar klīnikas skaisto fajansu apgrozībā bija nolietotas alumīnija bļodiņas. Bumba, kas sprāga klīnikas tuvumā, ar sprādziena vilni izspieda lielo itāļu logu stiklus, un tos nācās aizsist ar finieriem. Trūka ūdens, bieži nebija gāzes, un instrumentus vajadzēja vārīt uz vecām spirta lampiņām. Bet ievainotie nāca un nāca… Tos veda arvien vairāk un vairāk — ar lidmašīnām, ar automašīnām, vilcienos. Viņu pieplūdums auga atkarīgi no tā, kā frontē auga mūsu uzbrukuma jauda.
Tomēr hospitāļa personāls — viss, sākot no šefa, nopelniem bagāta zinātnes darbinieka un Augstākās Padomes deputāta, un beidzot ar kuru katru kopēju, garderobisti, šveicariem — visi šie nogurušie, dažreiz neēdušie, no kājām krītošie, vienmēr neizgulējušies ļaudis turpināja fanātiski ieturēt savas iestādes kārtību. Kopējas, kas dažkārt dežūrēja divas un pat trīs maiņas no vietas, izlietoja katru brīvu minūti, lai tīrītu, mazgātu, berztu. Māsas, novājējušas, novecojušas, streipuļodamas aiz noguruma, kā senāk ieradās darbā stīvinātos virsvalkos un tikpat skrupulozi prasīja ārstu rīkojumu izpildīšanu. Ordinātori tāpat kā senāk piesējās ik mazākam traipiņam gultas veļā un ar tīru mutautiņu pārbaudīja sienu, kāpņu margu, durvju rokturu tīrību. Bet pats šefs, milzīgs, sarkansejains vecis ar sirmojošām matu krēpēm virs augstās pieres, ūsains, ar melnu, bagātīgi piesudrabotu zoda bārdiņu, ātrs uz lamāšanos, divreiz dienā, tāpat kā pirms kara, sastīvinātos virsvalkos tērptu ordinātoru un asistentu bara pavadībā noteiktās stundās apstaigāja palātas, skatīja jaunpienākušo diagnozes, konsultēja smagos gadījumus.