Šai karstajā kauju laikā viņam bija visdažādākie pienākumi arī ārpus hospitāļa. Bet viņš vienmēr atrada laiku mīļajam lolojumam, izkārtodams sev stundas uz miega un atpūtas rēķina. Rādams kādu no personāla par nolaidību — un viņš to darīja trokšņaini, kaisli, katrā ziņā pārkāpuma vietā, slimnieku klātbūtnē — viņš vienmēr krekšķēja, ka viņa klīnika, kas priekšzīmīgi tāpat kā agrāk strādā aptumšotā, bumbu jo bieži apmētātā Maskavā — ir viņu atbilde visiem šiem Hitleriem un Gēringiem, un ka viņš negrib dzirdēt nekādu atsaukšanos uz kara grūtībām, ka dīkdieņi un slaisti var lasīties pie visiem velniem, ka tieši tagad, kad ir visādas grūtības, hospitālī jābūt sevišķi stingrai kārtībai. Pats viņš turpināja savus apmeklējumus ar tādu punktualitāti, ka kopējas arvien vēl pēc viņa ierašanās pārbaudīja sienas pulksteņus palātās. Pat gaisa trauksmes neiespaidoja šī cilvēka precizitāti. Laikam tieši tas piespieda personālu darīt brīnumus un pilnīgi neticamos apstākļos uzturēt pirmskara kārtību.
Reiz rīta apstaigas laikā hospitāļa šefs, sauksim viņu par Vasiliju Vasiļjeviču, uzdūrās divām gultām, kas stāvēja blakus trešā stāva kāpņu telpā.
— Kas te par izstādi?— viņš ierēcās un uzmeta ordinātoram no savu pinkaino uzaču apakšas tādu skatu, ka šis lielais, salīkušais, jau pavecais cilvēks ar ļoti cienījamu ārieni izstiepās kā skolnieks.
— Tikai naktī atveda… Lidotāji. Lūk, tas ar gūžas kaula un labās rokas lūzumu. Stāvoklis normāls. Bet tas, — viņš norādīja ar roku uz nenoteikta vecuma, ļoti noliesējušu cilvēku, kas nekustīgi gulēja aizvērtām acīm, — tas ir smags. Sašķaidīti kāju pēdu kauli, abu pēdu gangrēna, bet galvenais — pilnīgs noliesējums. Es, protams, neticu, bet viņu pavadonis, otrā ranga kara ārsts, raksta, ka slimais ar lauztām pēdām it kā vienpadsmit dienas līdis no vācu aizmugures. Tas protams, ir pārspīlējums…
Neklausīdamies ordinātorā, Vasilijs Vasiļjevičs pacēla segu. Aleksejs Meresjevs gulēja uz krūtīm sakrustotām rokām; pēc šīm tumšu ādu pārvilktām rokām, kas spilgti izdalījās uz tīrā krekla un palaga baltuma, varēja pētīt cilvēka kaulu uzbūvi. Profesors rūpīgi apklāja lidotāju ar segu un īdzīgi pārtrauca ordinātoru:
— Kādēļ viņi guļ šeit?
— Gaiteni nav vairs vietas… Jūs paši…
— Ko «jūs paši», «jūs paši»! Bet četrdesmit otrajā?
— Tā jau ir pulkvežu palāta.
— Pulkvežu? — profesors piepeši eksplodēja. — Kāds āksts to izdomājis? Pulkvežu palāta! Aitasgalvas!
— Bet mums taču ir pieteikts atstāt rezervi Padomju Savienības Varoņiem.
— «Varoņiem», «varoņiem»! Šinī karā visi ir varoņi. Bet kādēļ jūs mani mācāt? Kas šeit ir saimnieks? Kam nepatīk mani rīkojumi, var uz pēdām vākties prom. Tūlīt ievietot lidotājus četrdesmit otrajā! Izdomā tikai visādas muļķības: «pulkvežu palāta»!
Viņš gribēja jau aiziet, savas apklusušās svitas pavadīts, bet piepeši atgriezās, noliecās pār Meresjeva gultu un uzlika lidotāja plecam savu apaļo, bezgalīgo dezinfekciju saēsto, aso roku un jautāja:
— Vai taisnība, ka tu divas nedēļas līdi no vācu aizmugures?
— Vai tiešām man ir gangrēna? — bēdīgā balsī izdvesa Meresjevs.
Profesors apsvilināja dusmīgu skatu durvīs apstājušos svītu, ieskatījās lidotājam taisni viņa melnajos, lielajos redzokļos, kuros bija skumjas un uztraukums, un piepeši teica:
— Tādus kā tu, grēks mānīt. Gangrēna. Bet degunu nenokārt! Nedziedināmu slimību pasaulē nav, tāpat kā nav bezizejas stāvokļu. Ievēroji? Nu redz nu.
Un viņš aizgāja, liels, trokšņains, un jau kaut kur no tālienes, no gaiteņa stikla durvju puses bija dzirdama pērkonīga rūkšana.
— Jocīgs vīrs, — teica Meresjevs, smagi lūkodamies viņam nopakaļ.
— Āksts. Redzēji? Mums pielāgojas. Mēs tādus vientiesīšus pazīstam, — atsaucās no savas gultas Kukuškins, greizi smīnēdams. — Tātad mums ir tas gods iekļūt «pulkvežu» palātā.
— Gangrēna, — klusu teica Meresjevs un ar skumjām atkārtoja: — Gangrēna.
2.
Tā saucamā «pulkvežu palāta» atradās otrā stāva koridora galā. Tās logi izgāja uz dienvidiem un rītiem, un tādēļ saule klejoja pa to cauru dienu, pakāpeniski pārvietodamās no vienām gultām uz citām. Tā salīdzinot bija neliela istaba. Spriežot pēc tumšiem, parketā uzglabājušamies plankumiem, šeit līdz karam bija stāvējušas divas gultas, divi galdiņi un apaļš galds vidū. Tagad te bija ievietotas četras gultas. Vienā gulēja ievainotais, viss saitēs, līdzīgs savīstītam jaunpiedzimušam bērnam. Viņš vienmēr gulēja uz muguras un no savu saišu apakšas raudzījās griestos tukšu, sastingušu skatu. Otrā, kurai līdzās gulēja Aleksejs, atradās kustīgs, mazs cilvēks ar krunkotu, bakurētainu zaldāta ģīmi, palsām, tievām ūsiņām, pakalpīgs un runīgs.
Cilvēki hospitālī ātri iepazīstas. Vakarā Aleksejs jau zināja, ka bakurētainais ir sibīrietis, kolhoza priekšsēdētājs, mednieks, bet pēc kara profesijas snaiperis un snaiperis ar lieliem panākumiem. Sākot ar ievērojamo cīņas dienu pie Jeļnas, kad tas Sibīrijas divīzijas sastāvā, kur kopā ar viņu kalpoja viņa divi dēli un znots, uzsāka savas kara gaitas, viņš paspēja, kā pats izteicās, «nokniebt» septiņdesmit vāciešus. Viņš bija Padomju Savienības Varonis, un, kad Aleksejs dzirdēja viņa vārdu, viņš ar interesi aplūkoja snaipera neizskatīgo stāvu. Šis vārds tai laikā bija armijā plaši pazīstams. Lielās avīzes veltīja snaiperim pat ievadrakstus. Visi hospitālī — gan māsas, gan ārsts ordinātors, gan arī pats Vasilijs Vasiļjevičs sauca viņu pagodinoši: Stepans Ivanovičs.