Ceturtais palātas iemītnieks, kas gulēja saitēs, visā dienā neko par sevi nepateica. Viņš vispār neizrunāja neviena vārda, bet Stepans Ivanovičs, kas zināja visu pasaulē, paklusām izstāstīja Aleksejam viņa stāstu. Viņu sauca Grigorijs Gvozdjevs. Viņš bija tanku karaspēka daļu leitenants un arī Padomju Savienības Varonis. Armijā viņš iestājās no tankistu skolas un karoja no pat pirmajām karadienām, piedalīdamies pirmajā kaujā uz robežas kaut kur Brest-Ļitovskas cietokšņa apkaimē. Pazīstamajā tanku kaujā pie Belostokas viņš pazaudēja savu mašīnu. Uz vietas viņš pārsēdās citā tankā, kura komandieris bija kritis, un ar tanku divīzijas paliekām sāka segt karaspēku, kas atkāpās uz Minsku. Kaujā pie Bugas viņš pazaudēja otru mašīnu, tika ievainots, pārsēdās trešajā un, aizvietodams kritušo komandieri, uzņēmās rotas vadību. Tad, atrazdamies vācu aizmugurē, viņš noorganizēja ceļojošu tanku grupu no trim mašīnām un kādu mēnesi klīda pa dziļu vācu aizmuguri, uzbrukdams vezumniekiem un kolonām. Viņš iegādājās degvielas, munīciju un rezerves daļas neseno kauju laukos. Šeit zaļās ieplakās pie lielceļiem, mežos un purvos lielā vairumā bez kādas uzraudzības stāvēja sasistas visādu marku mašīnas.
Viņš bija dzimis Dorogobužas apkaimē. Kad pēc Padomju Informbiroja ziņojumiem, kurus rūpīgi uztvēra tankisti ar komandiera mašīnas radio, Gvozdjevs uzzināja, ka frontes līnija pievirzījusies dzimtajām vietām, viņš neizturēja un kopā ar kareivjiem, kuru tur bija palikuši astoņi cilvēki, sāka caur mežiem doties mājup.
Īsi pirms kara viņam izdevās paciemoties mājās, mazā sādžiņā uz pļavainas līčloču upītes krasta. Viņa māte, lauku skolotāja, bija smagi saslimusi, un tēvs, vecs agronoms, apgabala darba ļaužu deputātu padomes loceklis, izsauca dēlu no armijas.
Gvozdjevs atcerējās zemu koka mājiņu pie skolas, māti, mazu noliesējušu, nevarīgu, uz vecā dīvāna, tēvu veclaicīgos česunčā svārkos, kurš norūpējies kāsēja un plūkāja sirmo bārdiņu, sēdēdams pie slimās galvgaļa, un trīs māsas pusaudzes, mazas, melnīgsnējas, ļoti līdzīgas mātei. Atcerējās lauku feldšeriem Žeņu — slaidu, zilacainu, kas viņu pavadīja ratos līdz pašai stacijai un kurai tas katru dienu solījās rakstīt vēstules. Kā zvērs līzdams pa Baltkrievijas izmīdītiem laukiem, caur nodedzinātām, tukšām sādžām, apiedams pilsētas un vairīdamies no braucamiem ceļiem, viņš bēdīgs prātoja, ko ieraudzīs savā mazajā dzimtajā mājā, vai piederīgiem izdevies aiziet un kas ar tiem noticis, ja viņi nav aizgājuši.
Tas, ko Gvozdjevs ieraudzīja dzimtenē, bija briesmīgāks par visdrūmākajiem paredzējumiem. Viņš neatrada ne mājiņu, ne savējos, ne Žeņu, ne pašu sādžu. No pusjukušas vecenes, kas dziedādama un murminādama kaut ko vārīja krāsnī, vientuļi stāvošā melnas pelnaines vidū, viņš uzzināja, ka tad, kad nākuši iekšā vācieši, skolotājai bijis ļoti slikti un ka agronoms ar meitenēm nedrīkstējis nedz viņu vest, nedz pamest. Vācieši uzzinājuši, ka sādžā atrodas apgabala darba ļaužu deputātu padomes locekļa ģimene. Viņus saķēruši un tai pašā nakti pakāruši bērzā pie mājas, bet māju nodedzinājuši. Žeņu, kura aizsteigusies pie paša galvenā vācu virsnieka lūgt par Gvozdjevu ģimeni, esot ilgi mocījuši, it kā virsniekis viņai uzmācies, un kas tur tad noticis, vecene nezināja, bet tikai meiteni iznesuši no tās mājas, kur dzīvojis virsniekis, otrā dienā beigtu, un divas dienas viņas līķis gulējis pie upes. Bet sādža nodegusi tikai priekš piecām dienām, un vācieši to nodedzinājuši par to, ka kāds naktī pielaidis uguni viņu benzīna tvertnēm, kuras atradās kolhoza zirgu stallī. Vecene aizveda tankistu uz viņa mājas pelnaini un parādīja veco bērzu. Pie resnā zara bērnībā viņam karājās šūpoles. Tagad bērzs bija nokaltis, un svelmes nonāvētajā zarā vējš šūpoja piecus striķa galus. Lūgsnu pie sevis murminādama, vecene aizveda Gvozdjevu uz upi un parādīja to vietu, kur gulēja beigtā meitene, kurai tas apsolījās rakstīt katru dienu, bet vēlāk tomēr ne reizes neatrakstīja. Viņš brīdi pakavējās šalcošos grīšļos, tad apgriezās un gāja uz mežu, kur viņu gaidīja kareivji. Viņš neteica ne vārda, nenobirdināja nevienu asaru.
Jūnija beigās, ģeneraļa Koņeva armijas uzbrukuma laikā Rietumu frontē, Grigorijs Gvozdjevs kopā ar saviem kareivjiem pārgāja vācu fronti. Augustā viņš dabūja jaunu mašīnu, slaveno «T-34», un līdz ziemai paspēja bataljonā iegūt cilvēka slavu, kuram «nav robežu». Par viņu stāstīja, par viņu avīzēs rakstīja lietas, kuras likās neticamas, bet notika patiesībā. Reiz sūtīts izlūkos, viņš savā mašīnā nakti ar pilnu gāzi izrāvās cauri vācu nocietinājumiem, laimīgi šķērsoja mīnu lauku, šaudīdams un sēdams paniku, ielauzās vācu ieņemtajā, no Sarkanās armijas puslokā ielenktajā pilsētiņā un izlauzās pie savējiem pretējā pusē, saceldams vāciešos ne mazumu apjukuma. Citā reizē, darbodamies kustīgā grupā vācu aizmugurē, viņš, izrāvies no aizsargpozīcijas, metās virsū vācu vezumniekiem, šķaidīdams ar kāpurķēdēm zirgus, ratus, vāciešus.
Ziemu nelielas tanku grupas priekšgalā viņš uzbruka nocietinātas sādžas garnizonam pie Rževas, kur atradās pretinieka neliels operatīvais štābs. Vēl pie dzeloņdrāšu žoga, kad tanki šķērsoja aizsargšķēršļu joslu, viņa mašīnu trāpīja ampula ar degošu šķidrumu. Tveicīgi, smacējoši dūmi apņēma tanku, bet viņa apkalpe turpināja cīnīties. Kā milzīga lāpa tanks joņoja pa sādžu, šaudīdams no visiem saviem klāja ieročiem, manevrēdams, panākdams un kāpurķēdēm spiezdams bēgošos vāciešus. Gvozdjevs un apkalpe, ko viņš bija sastādījis no tiem cilvēkiem, kas kopā ar viņu izlauzās no ielenkuma, zināja, ka viņiem jāiet bojā, tvertnei vai munīcijai eksplodējot. Viņi smaka nost dūmos, apdedzinājās pie karstām bruņu platēm, viņu drēbes jau gruzdēja, bet viņi turpināja cīnīties. Smags lādiņš, sprāgdams zem tanka kāpurķēdēm, apgāza tanku, un vai nu no gaisa spiediena sakarā ar sprādzienu, vai arī no saceltām smiltīm un sniega liesma apdzisa. Gvozdjevu izvilka no mašīnas apdegušu. Viņš sēdēja tornī līdzās nosistam strēlniekam, kuru bija aizvietojis.