Zilās aploksnēs ar lielu un apaļu, skolniecisku rokrakstu rakstītām adresēm bija vēstules no meitenes, ar kuru Aleksejs kopā mācījās arodskolā. Viņu sauca Olga. Viņa tagad strādāja par tehniķi Kamišinas kokapstrādāšanas rūpnīcā, kur viņš pusaudža gados strādāja par metalvirpotāju. Šī meitene bija ne tikai bērnības draugs. Un viņas vēstules bija neparastas, sevišķas. Ne par velti viņš tās lasīja vairākas reizes, atgriezās pie tām atkal un atkal, meklēdams starp visvienkāršākajām rindiņām kaut kādu citu, ne gluži viņam pašam saprotamu, līksmu, apslēptu jēgu.
Viņa rakstīja, ka rūpju viņai līdz kaklam, ka tagad pat gulēt viņa neiet mājā, lai nezaudētu laiku, bet guļ tepat kantorī, ka tagad savu rūpnīcu Aleksejs droši vien vairs nepazītu un kā viņš būtu pārsteigts un paliktu traks no priekiem, ja varētu iedomāties, ko viņi tagad ražo. Starp citu viņa rakstīja, ka retajās brīvdienās, kuras gadoties ne biežāk kā reizi mēnesī, viņa aizejot pie viņa mātes, ka vecenīte jūtoties ne visai labi, jo no vecākiem brāļiem neesot nekādu ziņu, ka māte dzīvojot diezgan trūcīgi un pēdējā laikā sākusi slimot. Meitene lūdza biežāk un vairāk rakstīt mātei un neuztraukt viņu ar sliktām ziņām, jo viņš tagad viņai ir viss, pat varbūt vienīgais prieks.
Lasot un pārlasot Oļas vēstules, Aleksejs atklāja mātes viltību ar sapni. Viņš saprata, cik ļoti viņu māte gaida, cik lielas cerības viņa uz to liek, un saprata arī, cik šausmīgu sitienu viņš abām sagādās, paziņodams par savu katastrofu. Ilgi viņš domāja, ko viņam iesākt, un viņam pietrūka dūšas aizrakstīt uz mājām taisnību. Viņš nolēma nogaidīt un uzrakstīja abām, ka viņam iet labi, ka viņš pārcelts mierīgākā vietā, un, lai attaisnotu adreses maiņu, paziņoja lielākai ticamībai, ka tagad kalpo aizmugures daļā un pilda speciālus uzdevumus un ka, pēc visa spriežot, viņš šeit paliks ilgāku laiku.
Un nu tagad, kad ārstu sarunās arvien biežāk un biežāk skanēja vārds «amputācija», viņam kļuva baigi. Kā viņš, būdams kroplis, varēs braukt uz Kamišinu! Kā viņš varēs Oļai parādīt savus stumbeņus! Kādu šausmīgu sitienu viņš sagādās savai mātei, kas pazaudējusi frontēs visus savus dēlus un gaida mājās viņu, pēdējo! Lūk, par ko viņš domāja palātas nogurdinoši sērīgajā klusumā, klausīdamies, cik nikni vaid matraču atsperes zem nemierīgā Kukuškina, kā klusi ciezdams nopūšas tankists, kā grabina pirkstiem stiklu trīs līkumos saliektais Stepans Ivanovičs, kurš visu laiku pavada pie loga.
— Amputācija! Nē, tikai to ne! Labāk nāvi… Kāds salts, ass vārds! Amputācija! Bet nē, tas nedrīkst notikt! — domāja Aleksejs. Briesmīgais vārds viņam pat sapnī rādījās tāda kā tērauda, nenoteikta izskata zirnekļa veida, kas viņu plosīja ar asām, daudzposmainām kājām.
3.
Vienu nedēļu četrdesmit otrās palātas iedzīvotāji dzīvoja četratā. Bet reiz atnāca norūpējusies Klaudija Mihailovna ar diviem sanitāriem un paziņoja, ka viņiem būs jāsaspiežas. Stepana Ivanoviča gultu, viņam par lielu prieku, novietoja pie paša loga. Kukuškinu pārnesa uz kaktu, līdzās Stepanam Ivanovičam, bet brīvajā vietā ielika ērtu, zemu gultu ar mīkstu atsperu matraci. Tas saniknoja Kukuškinu. Viņš kļuva bāls, sāka dauzīt dūrēm galdiņu un spiedzošā balsī lamāja gan māsu, gan hospitāli, gan pašu Vasiliju Vasiļjeviču, draudēja nez kam sūdzēties, nez kur rakstīt un bija tā uzbudinājies, ka gandrīz iesvieda Klaudijai Mihailovnai ar krūzīti un varbūt tiešām arī iesviestu, ja Aleksejs, nikni zibsnīdams savām čigāna acīm, viņu neiegrožotu.
Tieši šinī momentā ienesa piekto. Viņš, domājams, bija ļoti smags, jo nestuves brīkšķēja, zemu līgodamās sanitāru soļu taktī. Uz spilvena bezspēcīgi šūpojās ļoti liela, kaili nodzīta galva. Platā, dzeltenā, kā vasku pielietā, pietūkuši seja bija nedzīva. Uz apaļajām, bālajām lūpām bija sastingušas ciešanas.
Jaunievestais, šķita, atradās nesamaņā. Bet tikko nestuves nolika uz grīdas, slimnieks tūlīt atvēra acis, piecēlās uz elkoņa, ziņkārīgi apskatīja palātu, nez kādēļ pamirkšķināja Stepanam Ivanovičam — tā sakot, kā klājas, nekas? — basā nokāsējās. Viņa lielais un svarīgais ķermenis, domājams, bija smagi kontuzēts, un tas sagādāja viņam asas sāpes. Meresjevs, kuram šis lielais, uztūkušais cilvēks pirmajā acu uzmetienā nez kādēļ nelikās simpātisks, ar nepatiku sekoja, kā daži sanitāri, divas kopējas un māsa kopējiem spēkiem ar pūlēm cēla viņu gultā. Viņš redzēja, ka jaunievestā seja pēkšņi nobāla un pārklājās sviedriem, kad neveikli pagrieza viņa lielo, satūkušo, bluķim līdzīgo kāju, ka sāpīga grimasa sašķobīja viņa nobālušās lūpas. Bet viņš tikai sakoda zobus.
Atrazdamies gultā viņš tūlīt gludi noklāja gar segas malu palaga atloku, salika kaudzītēs uz galdiņa viņam līdzi atnestās grāmatas un bloknotus, rūpīgi novietoja apakšējā plauktiņā odekolonu, skujamos rīkus, ziepju trauku un tad ar saimnieka aci rezumēja visas savas pūles, un, uzreiz it kā sajuzdamies mājās, dziļā, dārdošā basā norūca: