— Nu, tagad iepazīsimies. Pulka komisārs Semjons Vorobjovs. Klusas dabas cilvēks, nesmēķētājs. Lūdzu uzņemt sabiedrībā.
Viņš mierīgi, ar ziņkāri apskatīja palātas biedrus, un Meresjevs paspēja uztvert viņa šauro, zeltaino, ļoti aso acu uzmanīgi, rūpīgi pētījošo skatienu.
— Es pie jums ilgi neuzkavēšos. Nezinu, kā citiem, bet man šeit nav ilgi laika gulēt. Mani gaida mani jātnieki. Kad ledus izies, ceļi nožūs — tad aidā, «mēs, sarkanā kavalērija, un par mums — …» Ko? — viņš nobēra, visu istabu piepildīdams sulīgu, jautru basu.
— Mēs visi šeit ilgi neuzkāvēsimies. Ledus sāks iet — un aidā — kājām pa priekšu uz piecdesmito palātu, — atsaucās Kukuškins, strauji pagriezdamies pret sienu.
Piecdesmitās palātas hospitālī nebija. Tā slimnieki savā starpā sauca līķu kambari. Nav domājams, ka komisārs to jau būtu uzzinājis, bet viņš tūdaļ uztvēra joka drūmo saturu, neapvainojās, tikai, izbrīnā paskatījies Kukuškinā, jautāja:
— Cik vecs jūs, dārgais draugs, esat? Eh, bārda, bārda! Ātri jūs tomēr esat novecojušies.
4.
No tā brīža, kad četrdesmit otrā palātā ieradās jaunais slimnieks, kuru visi savā starpā sāka saukt par Komisāru, visa palātas dzīve uzreiz pārvērtās. Šis smagais un nevarīgais cilvēks otrā dienā ar visiem bija iepazinies un, kā vēlāk par viņu izteicās Stepans Ivanovičs, prata tūdaļ «katram pielāgot savu īpašu atslēdziņu».
Ar Stepanu Ivanoviču viņš pēc patikas iztriecās par zirgiem, par medībām, ko tie abi, būdami lieli lietpratēji, ļoti mīlēja. Ar Meresjevu, kuram patika iedziļināties kara būtībā, dedzīgi strīdējās par moderniem aviācijas, tanku, kavalērijas pielietošanas paņēmieniem, pie tam diezgan kaislīgi pierādīja, ka aviācija un tanki — protams, tīri jauka lieta, bet ka arī zirgs sevi, nav pārdzīvojis un vēl parādīs, un ja tagad labi saremontēs kavalērijas daļas un tās pastiprinās ar tehniku un veciem kaujiniekiem — komandieriem, izaudzinās palīgā jaunatni ar plašu skatu un drošu prātu — mūsu jātnieku daļas vēl pārsteigs pasauli. Pat ar kluso tankistu viņš atrada kopēju valodu. Izrādījās, ka divīzija, kuras komisārs viņš bija, cīnījās pie Jarcevas un pēc tam Duhovščinā, piedalīdamās slavenajā jātnieku kontruzbrukumā tanī vietā, kur tankists ar savu grupu izkļuva no ielenkuma. Un komisārs ar aizrautību minēja viņiem abiem zināmus sādžu nosaukumus un stāstīja, kā un tieši kur vāciešiem klājies plāni. Tankists vēl arvienu klusēja, bet nenovērsās, kā tas bija agrāk. Viņa seju pārsēju dēļ nevarēja redzēt, bet, būdams vienisprātis, viņš pamāja ar galvu. Kukuškins turpretim kļuva tūdaļ no ienaidnieka par draugu, tiklīdz komisārs viņam piedāvāja uzspēlēt šahu. Šaha galdiņš atradās pie Kukuškina gultā, bet komisārs spēlēja «akli», gulēdams ar aizvērtām acīm. Viņš sakāva ķildīgo leitnantu driskās un tādējādi pilnīgi samierināja ar sevi.
Ar komisāra parādīšanos četrdesmit otrajā notika kaut kas līdzīgs tam, kas bija rītos, kad kopēja atvēra vēdlodziņu un nospiedošajā slimnīcas klusumā līdzi priecīgam ielas troksnim spēji ieplūda svaigs un mikls agrā Maskavas pavasara gaiss. Komisāram tas neprasīja nekādas pūles. Viņš vienkārši dzīvoja. Dzīvoja kāri un pilnasinīgi, aizmirsdams, vai piespiezdams sevi aizmirst par likstām, kas viņu mocīja.
No rītiem pamodies, viņš uzcēlās sēdus, cilāja rokas uz augšu, uz sāniem, saliecās uz priekšu, izliecās taisns, ritmiski grozīja un locīja galvu — vingroja. Kad bija laiks mazgāties, viņš prasīja pēc iespējas aukstāku ūdeni, ilgi sprausloja un plunčojās bļodā un tad slaucījās dvielī ar tādu azartu, ka viņa uztūkušo miesu pārklāja sārtums un, skatoties viņā,visiem neviļus gribējās darīt to pašu. Atnesa avīzes. Viņš kāri tās izrāva māsai no rokām un balsī steidzīgi lasīja Padomju Informbiroja ziņojumus, un tad jau pamatīgi vienu pēc otras — frontes korespondences. Arī lasīt viņš prata īpaši, tā sakot, aktīvi: te pēkšņi sāka pie sevis atkārtot viņam iepatikušās vietas un vārdoja «pareizi» un kaut ko pasvītroja, te, noskaities iesaucās: «Melo, suns, lieku savu galvu pret alus pudeli, ka frontē nav bijis. Tāds maita! Bet raksta». Reiz sadusmojies uz kaut kādu melīgu korespondentu, viņš uz vietas uzrakstīja avīzes redakcijai niknu atklātni, pierādīdams tai, ka karā tādas lietas nenotiek, nevar notikt, lūgdams apsaukt lielīgo meli. Bet dažreiz, avīzi lasot, viņš kļuva domīgs, atslīga spilvenā un gulēja vaļējām acīm, vai pēkšņi sāka stāstīt interesantu stāstu par saviem jātniekiem, kuri, spriežot pēc viņa vārdiem, bija varoņi un malači visi kā viens. Un tad atkal ķērās pie lasīšanas. Un savādi, ka šīs viņa piezīmes un liriskās atkāpšanās netraucēja klausītājus un nevis novērsa uzmanību, bet gan otrādi, palīdzēja izprast izlasītā nozīmi.
Divas stundas dienā, starp pusdienu un ārstēšanās procedūrām, viņš nodarbojās ar vācu valodu, iegaumēja vārdus, sastādīja teikumus un dažreiz piepeši, iedziļinādamies svešās valodas jēgā, teica:
— Vai jūs zināt, puiši, kā vāciski sauc cāli? Küchelchen. Pamatīgi! Küchelchen — ir kaut kas tāds maziņš, pūkains, maigs. Bet zvaniņš zināt, kā? Glockling. Skanīgs vārds, pareizi?
Reiz Stepans Ivanovičs nenocietās:
— Kam jums, biedri pulka komisar, vajadzīga vācu valoda? Vai jūs tikai velti sevi nenomokāt? Spēkus jums vajadzētu pietaupīt…