«Arī es gulētu šeit!» — viņš nodomāja; atkal viss viņa ķermenis pildījās vētrainu dzīvības izjūtu. Viņš sapurinājās. Galvā vēl lēni griezās šķembainie dzirnakmeņi, kājas dega un smeldza vēl stiprāk, bet Aleksejs, apsēdies uz jau atdzisušā un sausā sniega apsudrabotā lāča rumpja, sāka domāt, ko viņam darīt, kurp iet, kā nokļūt līdz savējo priekšējām pozīcijām.
Planšeti ar karti viņš bija pazaudējis krītot. Bet arī bez kartes Aleksejs skaidri iedomājās šodienas maršrutu. Vācu lauka lidlauks, kuram trieciennieki izdarīja uzlidojumu, atradās kādus sešdesmit kilometrus uz vakariem no frontes līnijas. Ieraujot vācu iznīcinātājus gaisa kaujā, viņa lidotājiem tos izdevās atvilkt no lidlauka uz austrumiem, apmēram kilometrus divdesmit. Un arī pēc izkļūšanas no «kārbas» viņam izdevās droši vien vēl mazliet pavirzīties uz rītiem. Tā tad viņš varētu būt nokritis kādus trīsdesmitpiecus kilometrus no frontes līnijas, priekšējām vācu divīzijām tālu aiz muguras, kaut kur milzīgā, tā saucamā Melnā meža rajonā, kuram pāri viņš lidojis ne reizi vien, pavadot bumbvedējus un triecienlidmašīnas viņu īsos reidos vācu tuvākā aizmugurē. Šis mežs vienmēr viņam no augšas bija licies kā bezgalīga zaļa jūra. Labā laikā mežs mutuļoja priežu galotņu virsotnēm, bet negaisā, pelēku miglu klāts, tas atgādināja satumsušu ūdens līmeni, pa kuru staigā sīki viļņi.
Tas, ka viņš bija nogāzies šī mūža meža centrā, bija gan slikti, gan labi. Labi tāpēc, ka, cik var spriest, maz iespējams te šais pirmatnējos biezokņos sastapt vāciešus, kuri parasti turas pie ceļiem un mājokļiem. Slikti tādēļ, ka vajadzēs veikt, kaut arī ne visai garu, tomēr grūtu ceļu cauri meža biezoknim, kur nav ko cerēt uz cilvēku palīdzību, uz maizes gabalu, uz pajumti, uz siltu ūdens malku. Jo kājas… Vai kājas spēs? Vai tās ies?
Viņš lēni piecēlās no lāča rumpja. Tās pat skaudrās sāpes, kas radās pēdās, pārņēma visu miesu no augšas līdz apakšai. Viņš iekliedzās. Vajadzēja atkal apsēsties. Mēģināja noaut unti. Unti nevarēja novilkt, un katrs rāviens piespieda viņu vaidēt. Tad Aleksejs sakoda zobus, aizmiedza acis un no visa spēka abām rokām rāva unti — un turpat zaudēja samaņu. Atmodies viņš uzmanīgi attina parķa autu. Visa pēda bija sapampusi un atgādināja pelēksārtu izplūdušu zilumu. Tā dega un smeldza katrā savā locītavā. Aleksejs uzlika kāju uz sniega, sāpes mazliet norimās. Tādu pat izmisušu rāvienu, it kā pats sev izrautu zobu, viņš norāva otru unti.
Abas kājas nekur nederēja. Acīm redzot, kad lidmašīnas atsitiens pret koka galotnēm to izsvieda no kabīnes, viņa kājas kaut kur iespiedās un pēdu locītavu sīkie kauli un pirkstu kauli tika sadragāti. Protams, parastos apstākļos viņš pat nedomātu stāties uz šīm sasistajām, sapampušajām kājām. Bet viņš bija viens meža biezoknī, ienaidnieka aizmugurē, kur sastapšanās ar cilvēku solīja nevis atvieglojumu, bet nāvi. Un viņš nolēma iet, iet uz austrumiem, iet caur mežu, nemeklējot ērtus ceļus un apdzīvotas vietas, iet, lai tas maksātu ko maksādams.
Apņēmības pilns viņš uzlēca no lāča rumpja, iestenējās un, zobus griezdams, spēra pirmo soli. Pastāvēja, izrāva no sniega otru kāju, spēra vēl vienu soli. Galvā rūca, mežs un nora sagrīļojās, saslējās vertikāli.
Aleksejs juta, ka zaudē spēkus no piepūles un sāpēm. Iekodis zobus lūpā, viņš turpināja iet, cenzdamies nokļūt uz meža ceļa, kas gāja gar sašauto tanku, gar uzbeku ar granātu, mežā iekšup uz austrumiem.
Pa mīksto sniegu vēl varēja paiet, bet, tikko viņš nokļuva uz cietā, vēja uzpūstā ledus kupra klātā ceļa, sāpes kļuva tik nepanesamas, ka viņš apstājās, neiedrošinoties spert vēl kaut soli. Tā viņš stāvēja, neveikli izplētis kājas, grīļodamies kā vējā. Un pēkšņi viss kļuva pelēks gar acīm. Izzuda ceļš, priedes, zilganās skujas, zilais, iegarenais gaišums virs tiem… Viņš stāvēja lidlaukā pie lidmašīnas, savas lidmašīnas, un viņa bortmehāniķis, vai kā viņš viņu sauca «tehnars», garais Jura, zibsnīdams zobiem un acu baltumiem, kuri mūžīgi spīdēja viņa neskūtajā, vienmēr notrieptajā sejā, aicinošu žestu norādīja viņam uz kabīni: jo viss gatavs… jālido… Aleksejs spēra soli uz lidmašīnas pusi, bet zeme liesmoja, dedzināja kājas, it kā viņš ietu pa nokaitētu dzelzi. Viņš metās uz priekšu, lai pārlēktu šai ugunīgi karstai zemei, tieši uz spārna, bet uzdrāzās aukstam korpusam un brīnījās. Korpuss bija nevis gluds, lakots, bet grumbuļains, priežu mizas pārvilkts… Nav nekādas lidmašīnas, viņš ir uz ceļa un tausta ar roku priedes stumbru.
«Halucinācija? Vai jūku prātā no kontūzijas», — domāja Aleksejs. «Iet pa ceļu neiespējami. Nogriezties neskartā sniegā? Bet tas ceļu vairākkārt pagarinās». Viņš nosēdās sniegā un ar tiem pašiem noteiktiem īsiem rāvieniem norāva untes, zobiem un nagiem pārplēsa tās virs pēdas, lai nespiestu sasistās kājas, noņēma no kakla mīksto angoras vilnas kaklautu, pārrāva viņu divās daļās, aptina pēdas un no jauna apāva kājas.
Tagad varēja paiet vieglāk. Lai gan, — iet — būtu nepareizi teikts: nevis iet, bet kustēties, kustēties, uzmanīgi minot uz papēžiem un augsti ceļot kājas, kā staigā pa purvu.
No sāpēm un piepūles pēc dažiem: soļiem sāka reibt galva. Vajadzēja stāvēt, acis aizvērušam, piespiežoties koka stumbram, vai apsēsties kupenā un atpūsties, sajūtot vēnās asus pulsa sitienus.
Tā viņš kustējās vairākas stundas. Bet kad viņš atskatījās, tad stigas galā bija saskatāms apgaismotais ceļa līkums, pie kura kā tumšs mazs plankumiņš sniegā bija redzams beigtais uzbeks. Tas ļoti skumdināja Alekseju. Skumdināja, bet nesabaidīja, viņam gribējās iet ātrāk. Viņš piecēlās no kupenas, cieši sakoda zobus un gāja tālāk, sprauzdams sev mazus mērķus, koncentrēdams uz tiem uzmanību — no priedes uz priedi, no celma uz celmu, no kupenas uz kupenu. Vientuļā meža ceļa pirmatnējā sniegā aiz viņa palika gurdas, līkumotas, neskaidras pēdas, kādas atstāj ievainots zvērs.