4.
Tā viņš kustējās līdz vakaram. Kad saule, kura norietēja Aleksejam kaut kur aiz muguras, uzsvieda priežu galotnēm rieta auksto liesmu un mežā sāka sabiezēt pelēka krēsla, ceļa malā, paegļu apaugušā nelielā ieplakā, Aleksejam atvērās aina, kuru ieraugot, viņam kā ar slapju dvieli pārvilka pār muguru līdz pat skaustam un mati saslējās zem lidotāju cepures.
Tai laikā, kamēr tur klajumā notika kauja, šeit, šinī ieplakā, paegļu biezoknī, jādomā, bija novietojusies sanitārā daļa. Uz šejieni nesa ievainotos un šeit tos novietoja uz skuju paklājiem. Tā viņi pašlaik arī gulēja rindās krūmu ēnā, pa daļai vai pilnīgi apbērti ar sniegu. No pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka viņi nav miruši no ievainojumiem. Kāds ar veiklu naža atvēzienu tiem visiem pārgriezis rīkles, un viņi gulēja vienādās pozās, tālu atpakaļ atmetuši galvu, it kā gribēdami redzēt, kas notiek aiz viņiem. Tepat arī atklājās briesmīgās ainas noslēpums. Zem priedes, līdzās sniegu aizputinātam sarkanarmieša ķermenim, turēdama viņa galvu sev uz ceļiem, sēdēja līdz viducim sniegā māsa, maza trausla meitene, aukliņām zem zoda sasietā ausainē. Viņai starp lāpstiņām mirdzēja spodrināts naža spals. Bet līdzās, ieķērusies viens otram kaklā, pēdējā nāves cīniņā bija sastinguši vācietis SS pulka melnā mundierī un sarkanarmietis asiņainu saiti pārsietu galvu. Aleksejs tūlīt saprata, ka šis melnajā ir tas, kas nobeidzis ievainotos ar savu nazi, nodūris māsu, un šeit viņu bija sagrābis vel nenonāvētais cilvēks, ielikdams visu savas dziestošās dzīvības spēku pirkstos, kuri žņaudza ienaidnieka kaklu.
Tā viņus arī bija apglabājis putenis — trauslo meiteni ausainē, kas ar savu ķermeni bija aizsegusi ievainoto un tos divus — slepkavu un atriebēju, kuri bija ieķērušies viens otrā pie viņas kājām, ieautām vecos kirzādas zābaciņos ar platiem stulmeņiem.
Dažus mirkļus Meresjevs stāvēja kā apstulbis, tad piekliboja māsai un izrāva no viņas miesām dunci. Tas bija esesiešu nazis, pagatavots seno ģermāņu šķēpa veidā ar sarkankoka spalu, kurā bija iegriezta sudraba SS zīme. Uz norūsējušā asmeņa bija saglabājies uzraksts: «Alles für Deutschland». Aleksejs noņēma esesietim dunča ādas maksti. Nazis bija nepieciešams ceļā. Tad viņš izraka no sniega apakšas saņurcītu, apledojušu telteni, rūpīgi pārklāja māsas līķi un uzlika virsū dažus priežu zariņus. Kamēr viņš visu to kārtoja, satumsa. Rietumos nodzisa gaismas atspīdumi starp kokiem. Salta un bieza tumsa apņēma ieplaku. Te bija klusi, bet nakts vējš staigāja pa koku galotnēm, mežs šalca, gan iemidzinoši dziedoši, gan brāzmaini un nemierīgi. Pār ieplaku vilka acīm jau nesaskatāms sniedziņš, klusi čabēdams un durstīdams seju.
Dzimis Kamišinā, Pievolgas stepēs, pilsētnieks, nepiedzīvojis meža lietās, Aleksejs laikus neparūpējās ne par nakts guļu, ne par ugunskuru. Dziļas tumsas pārsteigts, ar neizturamām sāpēm sasistajās, sapūlētajās kājās, viņš nespēja iet pēc kurināmā. Viņš ielīda biezā priežu jaunaudzē, nosēdās zem koka, viss sarāvās kamolā, paslēpa seju rokām apņemtos ceļgalos un, sildīdamies savā elpā, sastinga, kāri izbaudīdams iestājušos mieru un nekustību.
Pistole ar uzvilktu gaili bija gatavībā, bet nez vai Aleksejs to varētu pielietot šinī viņa pirmajā, mežā pavadāmā naktī. Viņš gulēja kā pārakmeņojies, nedzirdēja ne priežu vienmērīgo šalkoņu, ne ūpja saucienus, kurš vaidēja kaut kur pie ceļa, ne vilku tālās gaudas — ne ko no tām meža skaņām, kurām bija pilna biezā, necaurlaidīgā tumsa, kas viņu cieši apņēma.
Toties viņš uzmodās spēji, kā no grūdiena, kad tikko svīda pelēkā gaisma, un tikai tuvākie koki neskaidriem siluetiem iznira no saltās miglas. Atmodās, atcerējās, kas ar viņu noticis, kur viņš atrodas un ar novēlojumu nobijās par šo mežā vieglprātīgi pavadīto nakti. Drēgnais aukstums bija izspiedies cauri «mērkaķa ādai» un kombinezona kažokam un sagrābis līdz kauliem. Miesu kratīja sīks, neapturams drudzis. Bet visbriesmīgākais bija ar kājām: tās sāpēja vēl skaudrāk, pat tagad, atrazdamās mierā. Ar šausmām viņš domāja par to, ka jāceļas. Viņš piecēlās tikpat noteikti, ar rāvienu, kā vakar norāva sev untes. Laiks bija dārgs.
Pie visām likstām, kas bija uzbrukušas Aleksejam, pievienojās vēl izsalkums. Vēl vakar, apklādams māsas ķermeni ar telteni, viņš ievēroja viņai blakus brezenta somu ar sarkanu krustu. Kaut kāds zvēriņš tur bija jau saimniekojis, sniegā, līdzās izgrauztiem caurumiem, mētājās druskas. Vakar Aleksejs tam tikpat kā nepiegrieza vērības. Šodien viņš pacēla somu. Tajā bija daži individuāli sainīši, liela konservu kārba, kāda cilvēka vēstuļu paciņa, spogulītis, kura mugurpusē bija ierāmēta kalsnas vecītes fotogrāfijā. Somā, acīmredzot, bija atradusies arī maize vai sausiņi, bet putni vai zvēri jau bija notiesājuši šo ēdamo. Aleksejs novietoja kārbu un saites kombinezona kabatās un noteica pie sevis: «Paldies, mīļā!» — sakārtoja no meitenes kājām vēja nopūsto telteni un lēni, skaitīdams soļus, brida uz ceļu un pa ceļu — uz austrumiem, kuri jau oranžsārti liesmoja aiz koku zaru tīkliņa.
Viņam tagad bija kilogramu smaga konservu kārba, un viņš nolēma ēst reizi diennaktī, pusdienā.
Lai remdinātu sāpes, kuras tam sagādāja katrs solis, viņš sevi novirzīja uz citām domām, pārdomādams un aprēķinādams savu ceļu. Ja diennaktī veiktu desmit, divpadsmit kilometru, viņš nokļūtu pie savējiem trīs, visilgākais, četrās dienās.